Jau kopš pirmā gada (2012.) elites grupā mērķis vienmēr ir bijis viens un tas pats - piedalīties gada svarīgākajās orientēšanās sacensībās - Pasaules Orientēšanās čempionātā (WOC). Līdz šim katru gadu esmu bijis diezgan tālu no tā un jāatzīst, ka pēdējos gados jau sāku samierināties ar domu, ka tas tā arī var nekad nenotikt. It īpaši tagad, kad WOC formāta maiņas dēļ komandā iekļūst tikai valsts 3-4 labākie orientieristi. Taču šogad visi apstākļi sakrita, lai nonāktu savam sapnim tik tuvu, kā vēl nekad. Pats mērķis arī bija citāds - konkrēta vieta WOC, nevis vienkārši dalība tajā. Taču iznākums ir tāds pats, kā vienmēr - WOC piedalīsies citi un es būšu līdzjutēju rindās.
WOC atlašu process šogad bija īpaši sakarīgs - vērā tika ņemts PK Somijā un WOC atlases Norvēģijā. Dažas vietas komandā tīri pēc rezultātiem, dažas - pēc trenera lēmuma. Pēc PK jau tapa skaidrs, ka Rūdolfs Zērnis un Artūrs Pauliņš šogad ir izteikti pirmie numuri, taču atlikušās 1-2 vietas vēl bija brīvas un uz to reāli pretendējām četri - es, Mārtiņš Sirmais, Edgars Bertuks un Uldis Upītis. Savas izredzes vērtēju labi, zināju, ka varētu pietikt ar vienkāršu savu spēju atrādīšanu, nav jāizdara nekas pārdabisks.
Diemžēl mans sniegums atlases sacensībās Norvēģijā izvērtās gaužām nožēlojams. Garajā distancē (KARTE) jau pašā distance sākumā pazaudēju kontaktu ar karti un lielāko daļu pirmā garā etapa veicu vienkārši virzienā pa smagi skrienamu apvidu. Nebija nekāds lielais pārsteigums, kad pirms pirmā kp mani par 3' jau noķēra Rūdolfs. Kamēr spēju sevi piespiest viņam akli sekot (līdz 8.kp), tikmēr mans rezultāts strauji kāpa, taču, kad fiziski un mentāli vairs nespēju piespiest sevi būt pasīvam pasažierim un atdalījos no Rūdolfa "lokomotīves", atkal paliku lēnāks un zaudēju laiku. Skatītāju kp sev par milzīgu izbrīnu uzzināju, ka konkurēju ar Artūra laiku, bet viss beidzās divus kp vēlāk, kad nespēju saglabāt vēsu prātu un uztaisīju lielu 1'40'' kļūdu. Rezultātā trešais labākais latvietis, gluži kā PK Somijā iedzīšanas distancē, taču ar to nepietika, lai tiktu pie starta vietas WOC garajā distancē - Latvijas vīriešu izlasei šajā distancē ir tikai divas kvotas.
Fiziskā pašsajūta garajā distancē bija diezgan dramatiska, tādēļ saņemties un atjaunoties vidējai distancei viegli nebija. Taču sapratu, ka šī ir pēdējā iespēja pierādīt, ka esmu starp četriem Latvijas labākajiem orientieristiem. Tā kā fiziski jutos vāji, centos koncentrēties uz nevainojamu orientēšanos. Distances sākums (KARTE) arī izdevās, bet, kad sākās fiziski smagāki etapi, it īpaši pret kalnu, fiziskais nogurums ņēma virsroku pār prātu un pieļāvu samērā rupjas kļūdas uz 10. un 14.kp, kas nebija milzīgas laika izteiksmē, bet pietiekami, lai atsviestu mani rezultātu sarakstā. Šoreiz Rūdolfs, kurš startēja 2' aiz manis, noķēra mani vien skatītāju etapā, bet tad mani spēki jau bija galā un, vēl pieļaujot kļūdiņu neviennozīmīgā 16.kp rajonā, atkal paliku viens. Piektais labākais rezultāts starp latviešiem un sapnis izsapņots...
Pāris dienas pēc tam sajūta bija ļoti slikta. Tāds tukšums un depresija sen nebija novērota. Kopš tā laika principā nepārtraukti esmu uzdevis sev jautājumu par to, kas bija nepareizi. Protams, viena no iespējamajām atbildēm, no kuras cenšos izvairīties par katru cenu, ir tāda, ka man vienkārši nav pietiekami daudz talanta. Tomēr es vēl neesmu gatavs pieņemt to par patiesību un domāju arī, ka, lai iekļūtu Latvijas izlasē, nav jābūt mega talantam. Ir vienkārši daudz un saprātīgi jāstrādā. Protams, citiem tas nāk vieglāk un citiem - grūtāk, bet tā ir jebkurā jomā dzīvē. Talanta trūkuma vietā meklēju izskaidrojumu asins analīzēs, kuras uzrāda mērenu pārtrenēšanos, psihologa palīdzībā, kas norāda uz milzīgu iekšēji radītu stresu un spiedienu, kā arī sarunās ar citiem sportistiem, kas liek saprast, ka šī situācija nav nekas unikāls.
Tagad jau nākotne rādās gaišāka - cenšos atjaunot ķermeņa fiziskos un mentālos resursus, trenējoties diezgan viegli un bez īpaša plāna. Sporta ārsts sola, ka pēc divām nedēļām arī Norvēģijā traumētais celis būs atpakaļ ierindā. Rudens sezona ar virkni interesantu sacensību šķiet piemērota tam, lai atgūtu pašpārliecinātību un prieku par sportu.
Varbūt tas viss nāks par labu...
3 komentāri:
Muļķīgi spriest par talantu. Neticu.
Drīzāk izklausās, ka pietrūka pieredze, kā savākties pirms starta.
Pašlaik visvērtīgāk šķiet identificēt nepilnības plānā un neatkārtot kļūdas
Talanta definīcija- talants ir lieliski attīstītas spējas. Tātad tas nav kaut kas bez maksas tāpat vien kādam iedots. Cerams, ka tas palīdzēs tikt galā ar atbildīgo sacensību stresu, ja zināsi, ka visi mājas darbi padarīti.
Ierakstīt komentāru