Iepriekšējo blogu beidzu ar tekstu, ka varbūt tas viss nāks par labu un tā arī izrādījās.
Uzreiz pēc atlases sacensībām Norvēģijā sāku just sāpes kreisajā celī, kas pieņēmās spēkā skrienot ilgāk. Pieņēmu, ka problēma ir neliela un sākuma to centos risināt vienkārši ar atpūtu - pēc nesekmīgajiem startiem Norvēģijā arī nebija iedvesmas īpaši daudz trenēties. Tomēr tas nepalīdzēja un nācās sākt ārstniecību. Vispirms Sporta Medicīnā. Pavirša ārsta attieksme, neprecīza diagnoze un neefektīva ārstēšana lika šai traumai ieilgt uz pāris liekām nedēļām, kuru laikā tā arī nevarēja saprast, kas īsti ir problēma. Tikai pēc ārstniecības iestādes maiņu uz Orto klīniku un magnētiskās rezonanses izmeklējuma viesās kāda skaidrība par traumas raksturu. Aiz ceļa bļodiņas ir skrimslis, kas manā gadījumā bija sakairināts, viegli bojāts un izrasījis apkārtējo saišu iekaisumus. Tāda veida traumas parasti rodas, spēcīgi sasitot celi pret zemi, asfaltu, akmeni. Neko tādu neatceros, drīzāk šogad pārdozēju ar Skandināvisku apvidu, kas izraisīja pārslodzi īpaši nodarbinātā locītavā.
Dažādas procedūras, ibuprofēns, ledus, vingrošanas un, pats galvenais, atturēšanās no skriešanas, ir nesusi rezultātu. Nupat esmu atsācis skriet bez jebkāda diskomforta. Gandrīz septiņas nedēļas biju izsists no ierindas. Šī laikam bija apjomīgākā trauma, kāda vien bijusi.
Centos pēc iespējas uzturēt formu, lai atgriešanās būtu vieglāka. Pārsvarā atjaunoju attiecības ar riteni, bet arī skrituļslidas, baseins, vingrošanaa paklājiņš un svaru ripas kļuva par maniem tuvākajiem draugiem. Pirmo reizi dzīvē braucu intervālus ar riteni - ja min pret kalnu, intensitāti var dabūt diezgan augstu! Bet beigās velo jau man bija pilnībā apriebies, apnika arī būt nemitīgās dzīvības briesmās, pārvietojoties pa ceļiem un ielām.
Septiņas nedēļas bija daudz. Paies laiks un šķitīs, ka tas bija vien mirklis kaut kad sen, bet, kamēr gāju tam cauri, tā likās kā mūžība. Vairākas reizes paspēju zaudēt ticību sev, saviem plāniem un labajam pasaulē. Sapratu, ka neesmu īpaši labs traumēts sportists, es vienkārši neesmu tik disciplīnēts, par ko liecināja arī šajā laikā iegūtie +3kg.
Kā tas nāca par labu? Iedomājos, kā es tiktu galā ar WOC, ja būtu iekļauts sastāvā un būtu traumēts. Tās būtu mocības, kompromisi treniņos, psiholoģiski smagi un beigās noteikti rezultāts būtu nožēlojams. Šoreiz labāk iztiku bez tā. Mācība? Visu gribēju pārāk strauji.
 |
| Ozons Orientējas Odzienā |
 |
| Ja nu kāds zina, kādas ir sajūtas, atgriežoties mežā pēc traumas, tad tas ir šis dzelzsvīrs no manis pa kreisi |
Taču ceru, ka tumšais periods ir garām. Ar lielu iedvesmu un gandarījumu rīkoju Ozona nometnīti Odzienā pagājušajā nedēļas nogalē. Lai arī nebiju uz to cerējis, tomēr arī pašam izdevās piedalīties treniņos skriešus, kas vieš cerības, ka spēšu palīdzēt klubam Latvijas čempionātā stafetē. Šobrīd skriešanas forma ir diezgan vāja, bet vēl ir divas nedēļas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru