Pasauli plosa nesaprotams vīruss, cilvēki ir ieslodzīti četrās sienās, zaudē ienākumus, dzīves jēgu, cieš un iet bojā, globālā ekonomika strauji un nenovēršami tuvojas absolūtam kraham. Tā vien šķiet, ka 2020. gadam piestāvētu arī kodolziema un svešu dzīvības formu invāzija. Mošanās no šī murga nav un nebūs. Profesionāla līmeņa sports, gluži tāpat kā iepriekš, sabiedrībai nekādu pienesumu nesniedz. Cilvēki atver acis un apjēdz, ka maksāt simtiem miljonu futbolistiem ir neloģiski, NBA spēļu spilgtākie momenti tikai apžilbina, un pat Latvijas hokeja kluba zaudējumu sērija ir problēma tikai tad, ja tai ļauj atstāt nospiedumus savās smadzenēs.
Bet es to sapratu jau pirms pieciem gadiem. Sports nav atbilde vai galapunkts, tas ir tikai instruments, mehānisms vai rasējamais papīrs, ar kura palīdzību veidot savu dzīves arhitektūru. Sportā atšķirībā no citām jomām salīdzinoši viegli atrast sakarības starp ieguldīto un saņemto, un, ja vien neesi egocentrisks maniaks, ar laiku atklāj, ka saņem to, ko un kā sniedz. Parasti neviens cits, kā vien tu pats esi (un talants) vainojams pie saviem panākumiem vai zaudējumiem. Tātad, vai darīsi to, kas nepieciešams, vai sapratīsi, ko patiešām vēlies, un sakārtosi, pakārtosi savu dzīvi tam? Nav garantijas, ka to dabūsi, pat ja viss būs paveikts pareizi, jo ar to tāpat var nepietikt, bet tādā gadījumā process pats par sevi var izrādīties gala mērķis. Ja šeit rakstīta taisnība, tad maz atšķirības starp to, ko tu dari, bet izšķiroši ir tas, kā tas tiek paveikts.
Šobrīd, kad mums zināmā pasaules kārtība tiek satricināta līdz tās pamatiem, ir jārēķinās, ka mainīties var arī sports. Un kā būtu, ja pēdējās sacensības šosezon ir jau noskrietas? Un ne tikai šosezon, bet vispār? Jā, man to būtu grūti pieņemt. Neesmu tas, kurš skrien 140km nedēļā un intervālus līdz asins garšai, lai uzturētu sevi ciešamā fiziskajā formā. Mani vada arhetipiskās alkas pārspēt citus un psihonanalītiskās vajadzības pēc atzinības. Nepalīdz pat zināšana, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš reflektē pats par sevi un tāpēc sajūk prātā. Tāpēc ceru, ka mēs vēl dabūsim iespēju šogad arī sacensties, ne tikai bezgalīgi trenēties.
Bezgalīgais treniņu process atkal ir nostājies pareizajās sliedēs. Tā vietā, lai dramatiski pārveidotu treniņu plānu, šobrīd ieplānotie cikli ir vienkārši pavilkti garumā ar cerību, ka sacensību sezona varētu sākties vasaras otrajā pusē, un naivu ticību tam, ka rudenī vēl paspēs notikt Pasaules Čempionāts. Bet, pat ja tā nebūs un tiks nolaupīta, iespējams, labākā sezona manā dzīvē, iedvesmu un mierinājumu smelšos dzenbudiskajā atklāsmē, ka sports ir personības pilnveidošanas paņēmiens.
Bet es to sapratu jau pirms pieciem gadiem. Sports nav atbilde vai galapunkts, tas ir tikai instruments, mehānisms vai rasējamais papīrs, ar kura palīdzību veidot savu dzīves arhitektūru. Sportā atšķirībā no citām jomām salīdzinoši viegli atrast sakarības starp ieguldīto un saņemto, un, ja vien neesi egocentrisks maniaks, ar laiku atklāj, ka saņem to, ko un kā sniedz. Parasti neviens cits, kā vien tu pats esi (un talants) vainojams pie saviem panākumiem vai zaudējumiem. Tātad, vai darīsi to, kas nepieciešams, vai sapratīsi, ko patiešām vēlies, un sakārtosi, pakārtosi savu dzīvi tam? Nav garantijas, ka to dabūsi, pat ja viss būs paveikts pareizi, jo ar to tāpat var nepietikt, bet tādā gadījumā process pats par sevi var izrādīties gala mērķis. Ja šeit rakstīta taisnība, tad maz atšķirības starp to, ko tu dari, bet izšķiroši ir tas, kā tas tiek paveikts.
Šobrīd, kad mums zināmā pasaules kārtība tiek satricināta līdz tās pamatiem, ir jārēķinās, ka mainīties var arī sports. Un kā būtu, ja pēdējās sacensības šosezon ir jau noskrietas? Un ne tikai šosezon, bet vispār? Jā, man to būtu grūti pieņemt. Neesmu tas, kurš skrien 140km nedēļā un intervālus līdz asins garšai, lai uzturētu sevi ciešamā fiziskajā formā. Mani vada arhetipiskās alkas pārspēt citus un psihonanalītiskās vajadzības pēc atzinības. Nepalīdz pat zināšana, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš reflektē pats par sevi un tāpēc sajūk prātā. Tāpēc ceru, ka mēs vēl dabūsim iespēju šogad arī sacensties, ne tikai bezgalīgi trenēties.
Bezgalīgais treniņu process atkal ir nostājies pareizajās sliedēs. Tā vietā, lai dramatiski pārveidotu treniņu plānu, šobrīd ieplānotie cikli ir vienkārši pavilkti garumā ar cerību, ka sacensību sezona varētu sākties vasaras otrajā pusē, un naivu ticību tam, ka rudenī vēl paspēs notikt Pasaules Čempionāts. Bet, pat ja tā nebūs un tiks nolaupīta, iespējams, labākā sezona manā dzīvē, iedvesmu un mierinājumu smelšos dzenbudiskajā atklāsmē, ka sports ir personības pilnveidošanas paņēmiens.
2 komentāri:
Sports ir arī iedvesma. Reiz saņēmos būtiskai, ļoti grūtai un potenciāli dzīvi mainošai lietai slimojot un daudz skatoties olimpiskās spēles. Ko tik cilvēks ar savu ķermeni nespēj izdarīt!
Lieliski! Man arī šķiet, ka sports var būt lielisks iedvesmas avots - gan kaut ko sasniedzot pašam, gan vērojot citu sportistu panākumus.
Ierakstīt komentāru