Sacensību nav, orientēšanās dzīve iebremzējusi, līdz ar to arī saistīto ziņu, sociālo mediju aktivitātes un blogu ierakstu plūsma. Lai būtu, ko lasīt, nolēmu kaut ko uzrakstīt.
Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem aprīlī nepiedalījos nevienās sacensībās. Ironiski, ka pēdējās sezonās biju nonācis pie secinājuma, ka, jo mazāk sacensību, jo labāk. Nu, dabūju, ko gribēju. Taču pienāca maijs un sapratne, ka sezona šogad varbūt nemaz nesāksies. Bet vai iespējama attīstība bez salīdzināšanās? Tad nu sastādīju personīgo sacensību kalendāru ar distancēm, kuras šaja pavasarī uztveršu kā sacensības. Labākā gatavošanās sacensībām ir sacensības. Jāskrien sacensības, lai sagatvotos sacensībām, kas palīdz nākotnes sacensībās. Loģiski. Tāpēc nolēmu izmantot ZVOC sagatavoto treniņu pie Sietiņieža (man jaunā apvidū), kuram savu zīmogu uzlika arī Latvijas izlase, tam pieejot ar nopietnu attieksmi un pirmo reizi kopš Spānijas cenšoties uzrādīt labāko iespējamo rezultātu orientēšanās distancē.
Iepriekšējā dienā tikai viens treniņš, divas krūzītes kafijas pa ceļam uz "sacensību centru", paša noteikta starta minūte 12.00 un pilna iesildīšanās - situācijas uztvere vienmēr notiek tikai mūsu prātā un to ir iespējams apmānīt.
Pirmie pieci distances etapi bija diezgan katastrofāli. Nepareizais variants uz 1.kp, kontrolpunkta rajonā nevarēju ieraudzīt niecīgo oranžo lentīti, kas kalpoja par kontrolpunkta lukturi un atzīmēšanās iekārtu vienlaicīgi. Uz trešo kp līdzenumā aizrāvos ar skriešanu un novirzījos no labākās trajektorijas, ceturto kp nemaz neatradu (biju blakus ieplakā un domāju, ka nevaru ieraudzīt kp vai tā tur nav) un visu pārspēja paralēlā kļūda minūtes apmērā uz piekto kontrolpunktu. Tā ir, kad vairākas nedēļas orientēšanos krāpj ar vienkāršu, trulu skriešanu.
Pēc tam gan saņēmos un, lai arī ne perfekti, bet turpināju distanci ar tikai nelielām neprecizitātēm un patīkami bija tas, ka arī salīdzinoši garās (47') vidējās distances beigās spēju paātrināties pēc nepieciešamības, tajā pašā laikā saglabājot kontroli pār orientēšanās procesu.
Šobrīd, kad to pašu distanci ir skrējuši tikai daži sportisti, grūti pateikt kaut ko par rezultātu, bet skaidrs, ka tas varēja būt divas trīs minūtes labāk tīri uz orientēšanās rēķina. Bet paskriet varēja labi. Vēl treniņos jāpieslīpē ātrā orientēšanās. Atlaižot apjomu, uzlaboties vajadzētu arī fiziskajai formai.
 |
| Bildējusi mana brīnišķīgā, abnormāli talantīgā sieva, kura man nemaz nelika šo rakstīt |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru