Tuvāk

Tā vien liekas, ka pasaule mums apkārt un mēs paši esam iestrēguši gaidīšanas režīmā. Gaidām pandēmijas beigas, gaidām jaunās sezonas sākumu, gaidām pārmaiņas pašos un apkārtējos, gaidām labvēlīgus likteņa pavērsienus. Tomēr pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un nekavējoties rīkoties atbilstoši ir vienīgais pareizais un arī grūtākais ceļš. Arī es joprojām pieķeru sevi pie domām, kurās par ar mani (ne)notiekošo vēlos vainot kādu citu vai apkārtējos apstākļus, atlikt darbus vai nedarīt neko cerībā, ka situācija atrisināsies pati. Šādu domu apslāpēšana un ķeršanās pie darba izskatās pēc pieaugšanas, kas liekas neizbēgami pienākusi 30 gadu un divu bērnu vecumā.

Veltīt savas dienas orientēšanās sportam liecina par pieaugšanai pretējo, bet tikai šķietami. Ir OK nopietni nodarboties ar to, kas katram patīk un šķiet svarīgs, neatkarīgi no tā, kādu pienesumu tas sniedz bankas kontam un sabiedrībai. Vai veidojot nevienam īsti nevajadzīgas komunikācijas kampaņas nopietnā aģentūrā es darīju kaut ko jēdzīgāku, nekā skrienot pa mežu un taisot pietupienus uz vienas kājas? Liekas, ka pēdējo divu gadu laikā, ar lielu atdevi darot to, kas man pašam liekas svarīgs, esmu nonācis tuvāk savām vērtībām, kas noteikti palīdzes tajā, ko izlemšu darīt dzīvē vēlāk.

Taču šobrīd mans gribasspēks ir sakopots konkrētā - 2021.gada orientēšanās sezonas - virzienā. Ir cerības, ka šogad notiks Eiropas čempionāts Šveicē un Pasaules čempionāts Čehijā, un ir pamats domāt, ka es abos startēšu. Šīs sacensības prasa dažādas un specifiskas fiziskās un tehniskās īpašības. Rudens un ziema ir tāds periods, kad treniņi ir samērā vienādi gadu no gada. Arī es esmu trenējies līdzīgi kā iepriekšējā gadā, saprotams, nedaudz gudrāk, nedaudz vairāk un nedaudz intensīvāk. Taču, tuvojoties pavasarim, sagatavošanās process tiek pakārtots arvien tuvāk tam, kas sagaidāms svarīgākajās sacensībās. Izņēmums nav arī šis šaubu apēnotais pavasaris.

Eiropas čempionāts Šveicē rindā ir pirmais. Tur ir sagaidāmas tikai sprinta distances. Līdz ar to intensitāte treniņos pieaug, skriešanai biežāk tiek meklēts ciets segums, tostarp dabūjot atļauju izlases sportistiem trenēties Rīgas Sporta manēžā. Ar Latvijas izlases vadības atbalstu izdevies izveidot sprinta treniņu seriālu, kas kopš marta sākuma katru sestdienu mūs aizvedīs uz kādu no labākajiem Latvijas sprinta apvidiem. Es zinu, lai arī palieku ātrāks, joprojām esmu par lēnu tīri skriešanas ziņā, lai pretendētu uz augstām vietām, bet ticu, ka varu sagatavoties tā, lai uz rezultātiem varētu skatīties ar tīru sirdsapziņu.

(Cerams, ka) Pasaules čempionāts Čehijā notiks vasarā. Lai arī šoreiz tajā atkal būs pilna programa ar sprintu, sprinta stafeti, vidējo distanci, stafeti un garo distanci, manu uzmanību visvairāk saista garā distance unikālajā smilšakmens klinšu labirintā. Apvidus būs ļoti īpašs - stāvi un augsti kāpumi un kritumi, gari apkārtskrējieni pa ceļiem un īpaša orientēšanās starp smilšakmens stabiem. Diemžēl Čehijā ir milzīgas problēmas ar vīrusa izplatību, tādēļ nav bijuši atļauti treniņi līdzīgos apvidos, bet tas var nospēlēt mums par labu, izlīdzinot līdzīgajā apvidū pavadītās stundas ar citām, lielākām un resursiem bagātākām izlasēm. Tikmēr Latvijā līdzīgus kalnus visu ziemu esmu meklējis Siguldā. Līdz šim tas pārsvarā ir bijis vecais, labais Serpentīns, bet vasarai un čempionātam tuvojoties, ir pienācis laiks meklēt stāvākas nogāzes un varbūt pat kādu smilšakmens atsegumu.