Nothing Breaks Like a Heart

Pirmais Eiropas Čempionāts tikai sprinta distancēs ir noskriets. Nogaidīju vairākas dienas, lai emocijas nomierinātos un ar skaidru skatu spētu paraudzīties uz paveikto vai, šajā gadījumā, nepaveikto. Kad kopš pēdējās distances čempionātā ir pagājušas 10 dienas, emocijas patiešām ir piezemējušās, problēma ir tā, ka tās ir iekritušas kaut kur dziļumā. Sports, kas var sagādāt pašas labākās emocijas, diemžēl var arī salauzt sirdi, it īpaši, ja tam ļauj būt dzīves galvenajam saturam. Bet kā es līdz šim nonācu?

Pagājis tieši mēnesis kopš sajutu pirmās slimošanas pazīmes. Saslimt, esot labā formā, nav nekas neparasts. Tā gadījās arī šoreiz. Uzreiz pēc otrajām atlases sacensībām noķēru kārtējo no bērnudārza atstiepto vīrusu. Pāris dienas apārstējis, atgriezos pie treniņiem un vieglā formā esošos simptomus ignorēju. Ne jau pirmo reizi tā. Tādā garā turpināju līdz pat pirmajai potei pret Covid, pēc kuras gan kļuva sliktāk - galvenā pazīme bija tāda, ka sirds ritms uzkāpa +10bpm gan miera, gan nemiera stāvoklī. Zinot, ka līdzīgas parādības dažas dienas bija piedzīvojuši arī citi vakcinētie, nelikos daudz zinis un cerēju, ka tas viss drīz pāries. Bija slikti, bet ne pavisam slikti. Varēju izpildīt treniņus, bet ne gluži tāpat kā pirms tam. It kā biju slims, bet nebiju. Īsta iemesla nedoties uz Šveici nebija. Visu laiku cerēju, ka "atiešu" no vakcīnas un sirds ritms sakārtosies. Tā nenotika. Un nav noticis vēl līdz šim brīdim.

Šveices čempionāts 

Kopā ar citiem Latvijas izlases sportistiem nedēļu pirms čempionāta piedalījos Šveices čempionātā sprintā. Ar puslīdz labu tehnisko izpildījumu un sevis maksimālu izspiešanu noturējos vismaz vienā līmenī ar pārējiem latviešiem, un tas joprojām lika cerēt, ka varbūt ar nedēļu mierīgā režīmā būs pietiekami, lai tomēr EČ varētu cienījami nostartēt.

Šveices čempionāta karte

Sprinta stafete

Dažas dienas dzīvoju saudzīgi, principā bez treniņiem, un bija pienācis laiks startam EČ sprinta stafetē. Interesanta pieredze. Man pašam pirms čempionāta un tā laikā nešķita, ka būtu īpaši satraucies vai tamlīdzīgi. Tomēr epizode, kad uz stafetes maiņu jau grasījos doties bez biksēm, apliecināja, ka satraukums bija. :D

EČ sprinta stafetes karte. 

Viens no čempionāta ieguvumiem - šī lieliskā fotogrāfija!

Pati distance sagādāja vilšanos. Sandra un Andris pirmajos etapos lieliski pastrādāja un es varēju startēt man itin atbilstošā grupā. Diemžēl distance bija ārkārtīgi vienkārša un tas nozīmēja nepārtrauktu ļoti augstu skriešanas tempu, un mans ķermenis to neizturēja - paliku pēdējais no grupas un atkāpos no 11. uz 15. vietu ar īpaši mokošām pēdējām minūtēm. Irita mūs pacēla līdz 14. vietai, kas ir diezgan normāls rezultāts, 10.-15. vieta ir ierasts rezultāts Latvijas sprinta stafetes komandai.

Vienīgais pozitīvais moments, ko spēju ieraudzīt, bija tāds, ka neļāvos satraukumam un orientēšanās ziņā visu izdarīju pareizi. Laika izteiksmē mans plīsiens mums vietas neizmaksāja, varbūt Iritai būtu bijusi cita starta pozīcija un tad iznākums būtu citāds, bet kas to lai tagad zina...

KO sprinta kvalifikācija

Knock-out sprints ir aizraujoša jauna disciplīna čempionātu programmā. Jau pirms čempionāta es zināju, ka pat lieliskā formā kvalificēšanās 1/4 finālam, kad sākas izslēgšanas kārtas, būtu brīnums. Konkurence ir nežēlīga, tas bija zināms jau iepriekš, bet, kad neviens no mums nekvalificējās un patiesībā bijām diezgan tālu no tā, nonācām diezgan eksistenciālās pārdomās.

EČ knock-out sprinta kvalifikācijas karte. 

Mans izpildījums atkal bija diezgan labs, kļūdas praktiski nepieļāvu, ja nu vienīgi garākajos ceļu variantos neizvēlējos pašus labākos variantus, zaudējot pāris sekundes. Rezultāts par 19 pozīcijām un 53 sekundēm atpalika no kvalificēšanās robežas...

Klasiskais sprints

Ja līdz šim biju spējis savu fizisko (ne)spēju nolikt malā un sekmīgi koncentrēties uz orientēšanos, pēdējā čempionāta distancē es beidzot neizturēju un distances laikā salūzu.

EČ sprinta karte.

Distances sākums bija lēns, bet vismaz akurāts, tomēr tad pienāca jau par leģendāru kļuvušais garais etaps.

Līdz etapa sākumam nebiju tam veltījis nekādu uzmanību un, stāvot kp uz vietas, nespēju ieraudzīt, piemēram, sarkano variantu. Redzēju kaut ko līdzīgu violetajam, kas šķita ļoti garš. Bet cik ilgi var stāvēt uz vietas?

0:41-0:46:

 

Sāku kustību uz leju un, skrienot pa ielu, joprojām centos izplānot etapa otro pusi. Tad izlēmu, **** it, skriešu pa augšu - varbūt tur ir lielāks kāpums, bet tas ir tik vienkārši un īsāk. Uzkārpījos kalnā un nonācu pie sarkanbaltas lentes, kas norobežoja ietvi. Un tikai tad ieraudzīju kartē un sapratu, ka nevarēšu skriet kā biju iecerējis - vienkārši gar lielo ielu. Mirklis panikas, lai saprastu, vai vispār tur kaut kur var tikt cauri, un tad turpināju. Reāli noskrēju zilo variantu, kas kopā ar minstināšanos un stāvēšanu izmaksāja liekas 40 sekundes.

 

Jau sapratu, ka rezultāts ir sabojāts un, kad neilgi pēc tam ieraudzīju, ka mani par minūti gandrīz jau ir noķēris kaut kāds itālis, jā, tajā brīdī salūzu un ļāvos fiziskajam nespēkam. Atlikusī distances daļa, kas šķita bezgalīga, bija tīrākās mocības. 100. vieta, kurā ierindojos, likās smieklīgi atbilstoša.

 

Un pēc tam

Pirmās stundas pēc finiša bija reti tumšas. Labi, ka klātienē bija arī EL, kurš sniedza pirmo ārkārtas psiholoģisko palīdzību. Iepriecināja arī Sandras nereālā 10. vieta, kas sniedza vismaz kaut kādu gandarījumu par sagatavošanās procesā ieguldīto darbu.

Analizējot savu sniegumu, sapratu, ka pirmajās distancēs biju aptuveni 30-40'' aiz sava iepriekš demonstrētā līmeņa. Andris Jubelis čempionātā skrēja aptuveni tādā līmenī, kādu būtu sagaidījis no sevis. Tehniski noskrēju diezgan labi, vienīgi sprinta garais etaps mani totāli izsita no sliedēm - bet ne tuvu nebiju tāds vienīgais.

Atgriežoties Latvijā, piecas dienas nedarīju neko citu kā vien konsultējos ar dažādiem medicīnas speciālistiem un veicu pārbaudes, lai noskaidrotu, kas man vainas. Noskaidroju vienīgi, kas man nekaiš. Šobrīd ticamākā versija par to, kas nogāja greizi, ir tas, ka vīruss kombinācijā ar vakcīnu un tam sekojošā lielā fiziskā slodze iedzina mani absolūtā fiziskā bedrē. 10 dienas kopš EČ beigām es joprojām nejūtos vesels un skriešanas mēģinājumi ir nožēlojami. Nācās atcelt dalību Baltijas čempionātā, un ir palikušas 10 dienas līdz PČ atlases sacensībām Čehijā, kas arī izskatās šaubīgi.

Pārdomas par sprinta orientēšanos

Bija interesanti būt čempionātā ne tikai kā sportistam, bet arī kā orientēšanās vērotājam. Citu sacensību trūkums un fakts, ka EČ šoreiz bija tikai sprinta distancēs, nodrošināja, manuprāt, vēl nebijušu sprinta orientēšanās līmeni. Par to liecina kaut vai tas, ka 2019. gada PK kopvērtējuma uzvarētājs Gustavs Berjmans pat ar labu skrējienu nespēja kvalificēties K-O 1/4 finālam. Vai arī tas, ka sprinta finālā 10. un 62. vietu šķīra tikai 60 sekundes.

Tas nav nekas jauns, ka ir jāskrien ātri, lai būtu panākumi sprinta distancēs. Tomēr, esot tur uz vietas, "ātri" ieguva konkrētas aprises. Šobrīd šķiet, ka, lai iekļūtu K-O 1/4 finālā, normatīvs ir aptuveni 8:45 3000m un 15:00 5000m vīriešiem. Nerunājot par orientieristiem, cik vispār Latvijā ir skrējēju, kas var to noskriet? 2019. un 2020. gadā katrā tādi bija 5. Un tāds līmenis ir jāpanāk, tajā pašā laikā spējot orientēties teju nevainojami. Un atgādinu, tas ir tikai, lai iekļūtu 1/4 finālā, jeb starp 36 labākajiem.

Šobrīd man šķiet, ka sprintam un mežam reizē sagatavoties nav iespējams, ja vien neesi ļoti īpašs sportists. Sprintam jātrenējas kā vieglatlētam, mežam - kā orientieristam. Līdz ar to katram, kas vēlas panākumus šajā sportā, jāuzdod jāutājums sev - kas īsti vēlies būt? Un šķiet, ka pēc šī čempionāta es pats sev šo jautājumu esmu uzdevis un atbildējis.