Speciāli rīkotas atlases sacensības ir īpašs žanrs – par to varēju pārliecināties Latvijas izlases nometnē / atlasē Somijā, Jemsā. Likmes augstas – uz spēles starta vietas Pasaules čempionātā un Pasaules kausa posmā. Divas distances – vidējā un garā. Rādi, ko māki!
Aizbraukt uz svešu vidi, dzīvot ar neierastiem biedriem, trenēties, bet nepārtrenēties, atpūsties, bet nepārķert ar atslābumu un pēc tam parādīt sevi no labākās puses nav viegli – tas prasa vai nu zināma līmeņa ignoranci vai arī laika gaitā sakrātu pieredzi. Tāpēc atbalstu ideju par izlases atlasēm ārzemēs – tas ir tuvāk reālajai čempionāta situācijai. Un tāpēc šādās sacensībās un čempionātos labi mēdz veikties pieredzējušiem sportistiem, kuri Latvijā, normālos apstākļos varbūt vairs nespēj būt konkurētspējīgi pašā augstākajā līmenī.
Mērķi šai sezonai man bija augsti, taču jau ziemā jutu, ka nedaudz “kavēju grafiku”, bet pavasaris, kas jau ierasti ir aizņemts ar organizatoriskiem darbiem, kļuva vēl par pāris pakāpēm sarežģītāks mirklī, kad dažas dienas pirms Kurzemes pavasara spēcīgi sadūru pēdu. Ar šī negadījuma sekām sadzīvoju vēl tagad. Atlasēm tuvojoties, cerības nācās piekalibrēt – tēmēkli no WOC nolaist PK līmenī.
Situāciju sarežģīja arī tas, ka uzreiz pēc ierašanās Jemsā nolikos gultā ar vieglas slimības pazīmēm. Iespējams pārsalšana dažas dienas iepriekš Latvijas “pavasarī” marķējot Ozona čempionāta kontrolpunktus nepalika bez sekām. Atkal nācās izlaist pāris treniņus, un, lai arī līdz startam atlasēs tiku samēra vesels, tomēr iespaids uz formu bija jūtams. Bet te nu talkā nāk pieredze par to, ka atlasēs nav noteikti jājūtas lieliski – galvenais ir tā vai citādi nepadoties vai nesabotēt pašam sevi. Darīt labāko, ko tajā brīdī varu.
Vidējā distance
Vidējā distancē noskrēju tehniski vienu no labākajām distancēm pēdējo sezonu laikā. Ar tikai patiešām minimālām kļūdām kp rajonā un dažām nedaudz neizdevīgām trajektorijām starp tiem. Diemžēl fiziskās formas trūkumu spilgti ilustrēja fakts, ka mani par trīs minūtēm noķēra Mārtiņš Sirmais un es nespēju viņam sekot līdz galam, pēdējos etapos iepaliekot vēl minūti.
9. LV vieta
38:24 +4:47 (Rūdolfs Zērnis)
Garā distance
Garo distanci nākamajā dienā sagaidīju ar bažām par enerģijas līmeni un savām spējām cienījami noskriet visu distanci, tādēļ iesāku piesardzīgi un pirmajā garajā etapā, kurā lielākā daļa bija vienkārši jāskrien pa taku, biju salīdzinoši ļoti lēns. Kontrolpunktus pārsvarā atradu precīzi, tomēr temps bija par zemu. Piedzīvoju sāpīgu kritienu ceļā uz 7. kp, kur kritiens + atgūšanās izmaksāja vismaz ap minūti, un jau pie 8. kp pēc noskrietām aptuveni 45 minūtēm mani par 3’ un 6’ noķēra Valters Reneslācis un Jēkabs Ločmelis.
Nu jau esmu sapratis, ka garā distance lielā mērā ir skriešana kopā ar kādu, ko esi noķēris pats, vai kas noķēris tevi. Notikumu attīstība vienmēr ir iespējama, taču parasti, skrienot kopā ieguvums ir tik liels, ka pašķirties bez īsta iemesla nav vajadzības. Tad nu minu JLo pēdu nospiedumos un akli sekoju. Ik pa brīdim nedaudz optimizēju orientēšanos, bet tie bija vairāk kā atelpas brīži, nevis reāli bēgšanas mēģinājumi.
Pēdējās desmit minūtēs gan mēs abi sagurām un sākām pieļaut nelielas neprecizitātes, zaudējot ap minūti. Var gadīties, ka JLo tas izmaksāja ceļojumu uz WOC. Man tas neko daudz nemainīja.
8. LV vieta
1:52:00 +14:42 (Uldis Upītis)
 |
| Chilojam ar Am-Ozonēm pēc garās distance. Fonā starta / finiša kalns. |
Iznākums bija tāds, ka pa tiešo nekam nekvalificējos, bet mana centība tika atalgota ar starta vietu Pasaules kausa posmā Idrē. Diemžēl no tās nācās atkāpties, kad garajā distancē sasistais celis neļāva normāli trenēties vēl nedēļām ilgi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru