Republikas čempionāti

Pēc tam, kad šīs sezonas pirmajos LČ man nebija veicies labi, es nolēmu, ka vidējā distancē un stafetē es būšu labs. Un es trenējos. Tas nostrādāja.






VIDĒJĀ DISTANCE
Vakar startēju vidējā distancē. Iesildoties jutos tiešām lieliski. Diemžēl jau uz trešo kp es pamatīgi nokļūdījos, jo, es pat nezinu, varbūt tas kp man bija par grūtu, es nespēju saprast neko. Toties es nzoķēru šī čempionāta cilvēku- Kārli Baltaci, kurš tur pavadīja vairāk laika. 1:30 kļūdā. Kad atradām kp, Kārlis aiskrēja tādā ātrumā, ka bail bija turēt līdzi. Tas atmaksājās, jo pie 4.kp bijām reizē. Pēc tam mēs skrējām visu laiku paturot viens otru redzeslokā. Tā nebija akla maukšana pakaļ, bet drīzāk tāda kā sadarbība, kurā mēs papildinājām viens otru. Nebija nekādu problēmu(bija maznozīmīgas kļūdiņas) līdz 11.kp, kur pārpratu, man likās, ka ielociņš jau ir tas purviņš pirms kp, bet tur ātri attapāmies un tad jau palika finiša mauciens, kurā Kārlis finišēja 8 sekundes ātrāk, nekā es. Lai nu kā, pat ar savu kļūdu man izdevās ieņemt otro vietu aiz Raivo, kuru es šobrīd nekādi nespēju pārspēt. Ar to es biju ļoti apmierināts.

STAFETE
Pēc diezgan draņķīgas, slapjas un vēsas gulēšanas teltī bija pienācis laiks doties uz stafetēm. Pirmo etapu mūsu komandā skrēja Andris, otro- Edgars, un trešo es. Mūsu atbalstošais sastāvs bija Anna un Liene, kurām neatradās komanda. Gaidot Andri skatītāju kp, mani pārņēma tāda slikta sajūta, kuras kļuva arvien sliktāka ar katru minūti... Pie 14. minūtes, kuru Andris atpalika no līderiem, varējām uzelpot- viņš ir dzīvs un turpina distanci! Tās taču ir visādā ziņā labas ziņas, vai ne? Devāmies uz stafešu nomaiņu ar domu, ka "nekas vēl nav beidzies, viss vēl var notikt". Kad Laķis devās distancē, es devos ģērbties un sildīties. Kad atgriezos skatītāju kp, uzzināju, ka visas trīs vadošās komandas ir paskrējušas garām jau pirms 6 minūtēm. Un tad parādījās Edgars. Tas bija stilīgi. Tad devos pirmsstarta koridorā un uzzināju, ka Meridiāna komanda ir diskvalificēta. Tā gadās, bet mums tas nozīmēja to, ka izvirzamies 3.vietā! Raivo aizskrēja un man jau kļuva skaidrs, ka ar kādu tiksimies tikai pēc distances. Bet Kāpa aizkavējās, Šacis bija kaut ko noracis. Galu galā Kārlis startēja man priekšā kādas 3-4 minūtes. Impossible is nothing. Edgars uzrādīja labāko laiku etapā un noskrēja diezgan fantastiski. Tad bija pienācis laiks man darīt manu darbu. Un es darīju.
Pirmie 4 kp bez problēmām, bet piesardzīgi=lēni. Skrienot ārā no ceturtā, pamanīju Kārli krietni pa labi no 4.kp, secināju, ka viņš rok. Sapriecājos, bet tad atgādināju sev, ka varbūt viņam vienkārši bija cits farsts un vispār, vēl ir ko skriet.
5.,6.,7.,8.,- bez problēmām. Uz skatītāju kp izlēmu iet pa ceļu, bet šaubījos, domāju, vai tik mani nepanāks. Pie skatītāju kp biju kādas 40 sekundes priekšā. Uzbakstīju 10.kp un kārlis jau bija aizmugurē. Uz 11. laikam aizgāju šķībi un bijām jau blakus. Un tad sākās. Adrenalīns top līmenī, orientēšanās kļūst aptuvena, bet apbrīnojami veiksmīga, ātrums- nekontrolējams. Pats interesantākais tas, ka ņemam dažādus variantus, bet pie punktiem esam reizē. Uz priekšpēdējo kp arī. Es pārlūkoju ieplaciņas, redzu, ka Kārlis tuvojās un izdzirdu, ka mans kluba biedrs Valters uzsauc mums, ka punkts ir "tur". Un tad aizgāja. Pie kp esam reizē, man jau ir grūti, bet es skrienu pa priekšu, pļavā ieskrienu pirmais, jūtu, ka paliek nedaudz slikti, pavisam minimāli samazinu ātrumu, vēl kaut kādi zari, grāvis, un Kārlis jau atzīmējās pēdējā kp man priekšā. Tad es izliku visu. Tā es nebiju skrējis nekad. Un, manuprāt, iemesls, kāpēc es šķērsoju finiša līniju pirmais, bija tas, ka man vairāk gribējās. Tas bija fantastiski, lieliska pieredze.

Es pabeidzu čempionātus ar divām sudraba medaļām. Tas ir ļoti labi, kaut gan it kā sliktāk, nekā pagājušogad, kad vinnēju vidējo. Sajūta ir priecīga.
Tagad fokusā būs Zviedrijas čempionāts pēc divām nedēļām.