2010. vs. 2011. skaitļos

t = 420:45 vs. 400:00
s = 3330.3 vs. 3090.5
Sacensībās:
Distances: 55 vs. 46
t = 48:36:06 vs. 39:30:57
Garās: 21 vs.17
Vidējās: 15 vs. 15
Stafetes: 11 vs. 6
Sprinti: 7 vs. 8
Izvēles: 1 vs. 0
Kļudas(t): 3:59:40 vs. 2:39:50
Kļūdas(%): 8.22 vs 6.70
Uzvaras: 6 vs. 2

Pats biju par to pārsteigts, kad pirms kāda mēneša ielūkojos treniņu dienasgrāmatā un sapratu, ka nemaz tik ļoti neatpalieku no pagājušā gada treniņu sezonas. Vēl pārsteigtāks biju vakar pēcpusdienā, kad sapratu, ka līdz 400h man pietrūkst tikai 44 minūtes. Protams, būdams skaitļu atkarīgais, izgāju ārā un tās noskrēju.
Sezonas pirmajā daļā(līdz LČ garajā un sprintā), biju savācis jau 300 stundas, kamēr pagājušogad tajā pašā laikā 266. Atlikušajos mēnešos šī starpība pavērsās pretējā virzienā Epšteina-Barra vīrusa dēļ. Kilometru ir krietni mazāk, jo ir bijuši vairāk alternatīvo treniņu - ziemā tās ir slēpes, vasarā velo, vai vēl jautrāk - skrituļslidas.
Sacensībās veiktās distances arī ir mazāk. Mazāks ir arī kļūdu procents, bet tas būtu vēl par 1-1.5% mazāks, ja nebūtu tik traģiski noskrējis distances Francijā izlases nometnes laikā. Izlaidu dažas LK sacensības, BJC un ORingenu. Tāpēc ir mazāk garo distanču un stafešu.

2011. Sacensību sezona

Sākās Portugālē, kur rezultāti lika domāt pozitīvi, nekas dižs, bet pietiekama progresa apliecinājums. Pēc tam visas turpmākās sacensības tika pakārtotas JWOCam. Vēl bija Spring Cup Dānijā, kur biju teicamā formā un ieguvu labus WRE punktus garajā distancē. Pirmajās Latvijas sacensībās, kur vēl bija jāskrien pa sniegu un kas bija kontrolsacensības pieaugušo izlasei, uzrādīju ļoti labu rezultātu, biju 4. elitē. Pirmās kārtīgās atskaites sacensības bija Zviedrijas čempionāts naktī (13.) un sprintā (17.), kur ar rezultātiem nebiju pavisam apmierināts, bet palikušas atmiņā kā spilgts piedzīvojums, it īpaši sprints pa Visbijas vecpilsētu. Tālāk sekoja visādas stafešu sacensības, 10Mila, kurā nebija spoža snieguma, un Latvijas stafetes, kurās startējām JWOC iespējamajā stafetes komandā. Rīgas Čempionātā uzvarējām un pats jutos stiprs. Šobrīd jau bija sākušās problēmas ar manu aci un es turpināju trenēties, lietojot antibiotikas. Kaut kad tad es arī ieguvu Epšteinu-Barru, par kuru man radās teorija, kā tas varētu būt nonācis pie manis, proti, Sabīne-Ance-Madara-Es.
Vēl to nezinot, veicu lielas lietas. Pirmkārt jau JWOC nometne Polijā, Baltijas Čempionāta vietā. Tur biju šausmīgi vājš un izmisīgi meklēju izskaidrojumu visur kur. Pēcāk nometne un jau minētās sacensības Francijā, kas pati par sevi bija lieliska pieredze, bet to visu aptumšoja tas, ka man vispār nebija spēka un sacensības, treniņi, bija ārkārtīgas mocības, salīdzinot ar to, kā es tur jutos 2010. gada rudenī. Atgriezāmies tieši uz LČ, kas bija atlases sacensības uz JWOC. Lai arī ar ārkārtīgi sliktu pašsajūtu un absolūtu ātruma iztrūkumu, tomēr izcīnīju vietu izlasē, pie tam kā Nr1. un turpināju gatavoties JWOCam. Kas gan man atlika? Ap to laiku sāka arī sāpēt celis, bet uzreiz tam nepievērsu lielu vērību, kaut gan bija treniņi, kuros pēc dažiem soļiem griezos atpakaļ. Likās pilnīgi neticami, ka nāksies izlaist mūža svarīgākās sacensības, tāpēc, iespējams, spītīgi un muļķīgi, turpināju gatavoties. Esot Polijā, pirms-JWOC nometnē, centos sevi apmuļķot dažādos veidos, bet beigās realitāte bija tāda, ka es startēju tikai divās distancēs, sprintā tiku DSQ un vidējā nekvalificējos finālam. Visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka nebiju laicīgi attapies un devis vietu izlasē Didzim. Kaut gan joprojām domāju, ka tādai situācijai vispār nevajadzēja rasties.
Drīz pēc JWOCa noskaidroju, ka neesmu izņēmums un Epšteins ir skāris arī mani, sāku atpūtas periodu, kas ilga vairākus mēnešus. Pa to laiku arī saārstēju celi. Tostarp arī staigāju/skrēju Francijas daudzdienas, kur ar katru dienu jutos arvien labāk. Vēl LČ vidējā un stafetē nebiju atgriezies, bet uzrādīju dažus vidējus rezultātus. Oktobrī atsāku piedalīties sacensībās un normāli trenēties. Pēdējās sacensības junioru grupā bija Mannakorten Zviedrijā.