Pēdējais mačs kā junioram

 2011. gada sezonu noslēdzu Zviedrijā.
Sestdien samērā garlaicīga distance Mannā, kurā skrēju pirmo etapu. Tā kā ātrums nav sabiedrotais, negāja viegli. Pie priekšpēdējā distances kp satikās interesanta kompānija - kaut kādas sievietes, kaut kādi opji, JWOC vidējās distances uzvarētājs un es. Finišā dalīta 160. vieta no aptuveni 360 orientieristiem. Visu ko zaudēju, zaudēju uz ātrumu, jo kļūdas bija tik minimālas, ka tādas noteikti bija visiem.
Turpinājumā šķita, ka komanda cīnās par 100nieku, bet patiesībā tā nebija. Jāatzīst, ka Klubu Stafetes, kas ir tā kā Mannas wannabe, ir baudāmāks pasākums.
Svētdiena izvērtās par ārkārtīgu labu sezonas noslēgumu. Aukstajā rītā gatavojos startam vidējā distancē ar īpašu rūpību, jo apzinājos, ka tas ir pēdējais starts junioru grupā un nākamie 15(vismaz) gadi būs jāpavada citā konkurencē. Kad pateicu to sava kluba biedram, viņš man teica, lai nesāku raudāt distancē. Biju ļoti motivēts censties, cik vien spēju. Sāku it kā tehniski labi, bet laikam pārāk pasīvi un lēni, jo jau pie 5.kp izdzirdēju sev aizmugurē šā gada ORingen H20E uzvarētāju Joakim Svensk, kurš mani noķēra par 2 minūtēm. Tad sāku skriet ātrāk, bet tik un tā 7. kp jau Joakims paņēma pirms manis. Tālāk bišķi atsēdēju. Uz 9. kp paņēmu savu variantu - taisni, bet paļāvos uz konkurentu nogāzē - kļūda. Tad vēl atsēdēju līdz 12. kp, kur sapratu, ka nupat jau ejam galīgi greizi. Kamēr pats sapratu, kas notiek un kur jāskrien, ašais zviedrs jau atkal bija nonācis manā redzeslokā. Uz 14.kp pazaudēju viņa muguru un uztaisīju absolūti mistisku kļūdu. Pārskrēju ceļu un ieraudzīju akmeni. Viss īzij. Apskrēju apkārt akmenim un nesapratu, kur ir kp. Kā vēlāk izrādījās, punkts bija 5m attālumā, jeb otrā pusē eglei. Kaut kādā veidā pazaudēju tur 30 sekundes. Turpināju viens un finišā izrādījās, ka biju atpalicis 50 sekundes no sava cīņubiedra. Aptuveni tikpat zaudēju arī Kārlim, kurš bija 14. Es paliku 24. vietā. Tikai pēdējā sezonas mačā atkal sajutu, cik ātri jāskrien un cik ātri varu paskriet.
Vēlāk vakarā ar Kārli tikām aizvizināti uz mūsu kluba otru māju ezera krastā un devāmies garajā treniņā tipiskā D-Stokholmas mežā, kur ir tikai reljefs, klintis un purvi. Tīra orientēšanās. Vienam no mums treniņš ievilkās līdz tumsai.
Pēc atgriešanās paņēmu 3 dienas studijām un atpūtai. Šobrīd meklēju vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Ja sanāks, pastāstīšu arī citiem.