Otrais puisis ciemā un pēdējais dinozaurs

Ieilgušais klusums blogā liecināja par to, ka sportiskā ziņā nekas īpašs manā dzīvē nenotika kopš Latvijas Čempionāta. Fakts, ka es rakstu šo ziņu, apliecina to, ka man ir ko pastāstīt.
Šajā nedēļā atsāku trenēties pa īstam un savācu 9h, 70km. Tik milzīgs apjoms nav bijis kopš jūnija. Un ziniet ko? Trenēties ir tiiik forši! Katru reizi, kad skrienu pa meža takām ar vai bez kartes un caur rudenīgajām lapās spīd saule, es esmu vienkārši sajūsmā. Tāpat dienas(?) kārtībā ir atgriezusies nakts-o. Braucu uz nakts Magnētiem un, kad tie beigsies, būs pašiem jātaisa treniņi. Joprojām mēdzu pazust, līdzko neievēroju savus notiekumus kaut nedaudz. Kamēr es izpildu visu, kas vajadzīgs - virziens, leģenda, pēdējā piesaiste, variants un tā precīza izpilde, tikmēr viss veicās ļoti labi. Ja kaut kas šajās darbībās pietrūkst, tad manas izredzes nekļūdīties strauji samazinās un parasti es kļūdos. Tas ir labi, tas ir audzinoši. Kaut gan dažreiz kaitinoši.
Šodien, piemēram, sevi nokaitināju, bet par visu pēc kārtas. Vakar skrēju Talsu Pauguraines Kausa sprintu Dižstendē. Bija maza konkurence, jo visi jau noguruši no garās sezonas. Mēs bijām četri - abi Gaiļu brāļi, Valters Āboliņš un es. Tā kā man nebija ne jausmas par manu fizisko sagatavotības stāvoklī, nolēmu uzvarēt. Distance bija interesanta, krietni vien baudāmāka par parasto LČ sprintā (šis gads bija izņēmums). Uz 1.kp nokļūdījos, jo nepacēlu galvu un skrēju uz iedomātu caurumu žogā. Tomēr šī kļūda lika man savākties un par koncentrēšanās trūkumu turpmāk nevarēju sūdzēties. Garajā etapā uz 2.kp es paņēmu nepareizo variantu. Kad distance ieveda "parkā", jeb purvainajā, zaļajā daļā, vajadzēja mainīt taktiku un nedaudz piebremzēt. Es tomēr tur kļūdījos, bet citi kļūdījās vēl vairāk. Pēcāk sekoja vairāki ātri etapi caur pašu Dižstendi un tad jau, caur "parku" atpakaļ uz finišu ar pārsvarā maucamiem etapiem.
Finišā biju galīgā autā. Man uzdeva labu jautājumu - kur es atstāju 5 sekundes, kas man pietrūka līdz Andrim, lai uzvarētu? Uzreiz man ienāca prātā sliktākā iespējamā atbilde - ka 10.kp bija nepareizi ielikts, jo bija ārpusē mājai, nevis iekšpusē, kā rakstīts leģenda. Kaut gan tur es zaudēju visvairāk laikā visā distancē, šis faktors visiem bija vienāds un man vajadzēja būt elastīgākam domāšanā. Pareizā atbilde, es domāju, ka ir meklējama manā kļūdā uz 1.kp, kas bija patiešām muļķīga. Nākamās dienas garajā distancē nepiedalījos, jo 11.5 km spriedu, ka varētu būt man par daudz.
Tā vietā aizbraucu uz 39. Siguldas Rudens sacensībām, kurā ir kopējais starts un kontrolkartiņas. Jeb, kā organizatori tās sauc- dinozauru sacensības. Interesanti, ka vienas no vecākajām sacensībām Latvijā ir vienas no progresīvākajām, jo kopējais starts ir orientēšanās nākotne. Arī šeit bijām četri - es, Bričonoks, Emīls Dzalbs un Daniels Kārkliņš. Startā šie trīs aiznesās pa priekšu, bet uz 2.kp ar nedaudz gudrāku variantu ieguvu vadību. Kad uz nākamo noraku un visi man sekoja, viņi laikam saprata, ka man jāiet garām. Pēc tam man klājās smagi, it īpaši pret kalnu uz 18.kp. Visi turējāmies kopā līdz 30.kp, kur kļūdījāmies. Es kļūdījos nedaudz vairāk un uz 29. kp devos taisni, zinādams, ka Emīls un Daniels ir izgājuši uz taciņu. Atvieglojums, ka pieķēru viņus, beidzās ar vēl vienu kļūdu, šoreiz visiem kopā. Edgars bija kaut kur palicis. Šajā brīdī sapratu, ka man beidzās spēki. Daniels noteikti ir ātrāks par mani, Emīls spēj viņam noturēties līdzi. Edgars ir aiz muguras un, ja mani noķertu, ticēju, ka tiktu galā. Tad es izdomāju taktiku - ļaut tiem diviem skriet prom, cerēt, ka viņi kļūdīsies un es pats ar precīzu orientēšanos tikšu garām. Jo, kā jau teicu, fiziski nebiju pretinieks. Uz 27.kp tāda taktika darbojās - biju atkal noķēris abus līderus. Un tad uz 26. kp viss sabruka. Atkal palaidu prom abus konkurentus, bet laikam kalns iepriekšējā etapā bija pavisam man aptumšojis prātu, jo tā vietā, lai pa apakšu aizietu līdz purviņam ar akmeņiem un no tā paņemtu kp, devos taisni iekšā nogāzē cerībā uz to, ka man izcels kp. Tobrīd arī biju zaudējis koncentrēšanos un caur galvu skrēja galīgi nesaistītas domas. Neizcēlos ar saprātīgu rīcību arī tad, kad sapratu, ka neko nesaprotu. Kamēr mēroju ceļu līdz ceļam un atpakaļ, arī Brička man bija paskrējis garām. Finišēju lēnām un viens. Visvairāk man žēl, ka (un tas parādās arī Nakts Magnētos), līdzko ar mani kāds skrien kopā, es nevaru turpināt darboties pareizi, izlaižu svarīgas detaļas tehniskajās darbībās un tad agrāk vai vēlāk notiek tā, kā šodien. Agrāk man likās, ka esmu labs kontakta orientierists. Ar šo jautājumu nodarbošos nākamajā pavasarī.
Tagad plānā Manna un Mannakorten, pēc tam varbūt centīšos aizstāvēt savu Lietuvas Taures titulu.