Ir pagājušas 10 dienas, kopš es atgriezos no Portugāles, kur piedalījos savā pirmajā Eiropas čempionātā. Jāsaka uzreiz, ka ar sasniegtajiem rezultātiem neesmu apmierināts un neveiksmīgi izdevās saslimt tieši uz čempionāta laiku. Sajūtas un sniegums pirms (Kurzemes pavasarī) un pēc (LČ naktī) liek domāt, ka forma turpat vien kaut kur bija, bet tieši uz čempionātu to realizēt neļāva kaut kāds saaukstēšanās vīruss. Varbūt tev taisnība, varbūt tas ir galvā. Bet ko padarīsi, kā bija tā bija, es tāpat startēju visās iecerētajās distancēs, piedzīvoju lielo čempionātu no Latvijas komandas iekšpuses un biju tur. To visu ir vērts aprakstīt, jo tā bija unikāla pieredze.
Jau ierodoties čempionāta norises vietā un aizvadot pirmos treniņus, sajūtas nebija lieliskas, bet to norakstīju uz nogurdinošā ceļa un karstuma rēķina un vidējās distances kvalifikācijā un starta stājos cik nu gatavs vien es varētu būt. Es startēju pirmajā minūtē.
Šī bija distance, par kuru es biju daudz domājis un kurai biju daudz gatavojies, jo domāju, ka tieši šeit ir mana reālākā iespēja iekļūt kārotajā A finālā, kas bija galvenais čempionāta mērķis. Teorētiski gatavojoties, biju izplānojis distanci, kas bija krietni sarežģītāka par mums piedāvāto. Iespējams, ka M12 grupas cienīgais distances sākums mani iemidzināja un pieļāvu M12 cienīgu kļūdu uz 5.kp. Pārparatu savu atrašanās vietu ielokā pirms kalniņa, aiz kura bija meklējams mans kp, mainīju virzienu, pārskrēju kalniņu, neredzēju kp, sāku skriet pa kreisi. Nespēju noticēt, ka kļūdos un tāpēc aizskrēju krietni par tālu, kā būtu pieļaujams, domājot racionāli. Kad atgriezos pie kp, mani jau par 2 minūtēm bija noķēris lietuviešu talants.
Sapratu, ka cīņa par finālu principā ir beigusies, bet, protams, nepadevos un cerēju uz kādu sarežģītāku distances daļu, kura arī citi varētu kļudīties. Tā nepienāca. Citās kvalifikācijas grupās vismaz varēja kļūdīties, jo bija nekorekta karte vai nepareizi novietoti kontrolpunkti :D. Pēdējā distances daļā, kas bija atklāts izcirtuma tipa lauks un kurā orientēšanās bija vienkāršota jau līdz humoram, iespējams, slimības dēļ,spēki bija pilnībā zaudēti un vienkārši cīnījos, lai nepārietu soļos.
Finišā uzrādīju 36. rezultātu grupā (17 kvalificējas) un no finālā vietas atpaliku 3:01, kas bija vairāk, nekā es kļūdījos. Tobrīd es beidzot pieņēmu to, ka es tiešām esmu slims un viss ir slikti.
Aptuveni 48h, kas šķīra vidējās distances un sprinta kvalifikācijas ar savu komandas biedru gādību un daudz miega es pārdzīvoju briesmīgāko dienu čempionāta laikā un biju vismaz gatavs startēt sprinta kvalifikācijā. Lai organisms saņemtos, pirms katras distances lietoju SIS kofeīna želeju, aptuveni 15 minūtes pirms starta. Tas strādāja lieliski, jo parasti distances gaitā enerģijas pietika, bet šāds režīms bija ļoti spēkus izsmeļošs.
Sprinta kvalifikācijā startēju prātīgi, bet pieļāvu dubultu kļūdu uz 6.kp. Pirmkārt, mūsu komandā trūka informācijas par to, ka tās trepes, kuras es izvēlējos, bija nevis vienkāršas trepes vienā stāvā, bet gan normāla 4-5 stāvu kāpņutelpa. To pieveicot zaudēju pāris sekundes, bet pēc līkuma izņemšanas netrāpīju īstajā šķērsielā, zaudējot vēl.
Turpinājumā es visu kontrolēju, labi izpildīju tās lietas, pie kurām biju strādājis īpaši gatavojoties šim čempionātam - plānošana uz priekšu, varianta izvēle pēc iepazīšanās ar kp rajonu.
Smagākā distances daļa bija no 9. līdz 11.kp, kas bija pamatīgs kāpums. Vājuma dēļ izvairoties no trepēm ceļā uz 10.kp zaudēju 5 sekundes. Bet tas bija mazs zaudējums, salīdzinot ar to, ko es zaudēju ātrumā pret kalnu. Iespējams, ka pietrūka specifisku kalnu treniņu pirms čempionāta vai arī vienkārši, esot novājinātā stāvoklī, īpaši daudz zaudē, kad skriešana ir apgrūtināta. Skrienot pret un no kalna es zaudēju daudz šajā čempionātā.
Sprinta kvalifikācijas beigu daļā man pietrūka nepieciešamā paātrinājuma un ieņēmu 26.vietu, 33 sekundes aiz A finālā. Izrādījās, ka iekļūt sprinta finālā pie labas pašsajūtas būtu bijis reālāk, nekā vidējā distancē.
Domāju, ir laiks pieminēt to cirku, kas valdīja Eiropas čempionāta organizatoriskajā komandā. Nepareiza karte un kontrolpunktu nepareizs novietojums noveda pie tā, ka vidējās distances kvalifikācija tika atcelta un VISI dalībnieki tika pielaisti finālsacensībām. Tomēr pats labākais ir tas, ka garās distances kartes tika netīšām publicētas internetā vakarā pirms distances. Un šīs bija tikai lielās lietas, uz vietas tur esot ar nepārtrauktu muļķību, kļūdu un stulbuma straumi nācās cīnīties nepārtraukti. Es nezinu, kā nabaga portugāļiem, bet man viņu vietā visu sportistu, kas uztvēra čempionātu un gatavojās tam tik nopietni, priekšā būtu nenormāls kauns. Man pašam, startējot savā pirmajā lielajā starptautiskajā čempionātā radās tāda sajūta, ka mēs būtu atbraukuši uz kaut kādu sētas maču, un nācās nevilšus uzdot sev jautājumu - vai dalība tur maz atsver visas gatavošanās procesā piedzīvotās grūtības, ieguldītos līdzekļus un smago darbu? Man joprojām nav pozitīvas atbildes.
Taču čempionāta laikā es sevi ar tādām pārdomām nenogurdināju, bet gan startēju sprinta B finālā. Iespējams, tas nebija ļoti gudri, bet tobrīd es sevi biju izsvītrojis no stafetes komandas sastāva un čempionātā bija palikušas tikai divas distances, kā arī domāju, ka par B finālu dod WRE punktus.
Sprinta fināls bija interesants un es tam biju labi teorētiski sagatavojies. Distances daļu līdz skatītāju kp izbaudīju un veicu tehniski ļoti labi. It īpaši man patika distances daļa, kas veda pa pili un zem tās esošo dārzu. Man izdevās etaps uz 5.kp, kuru veicu perfekti, paceļoties par kādām 10 vietām (kuras gan atkal zaudēju sekojošajā etapā pret kalnu.)
Diemžēl pēc skatītāju kp atkal biju pavisam iztērējis spēkus un nelielajā kāpumā uz 16.kp pat pāris soļus pa trepēm biju spiests kāpt nevis skriet. Vienīgo vērā ņemamo kļūdu distancē pieļāvu uz 18.kp, kad nesapratu, cik tālu sniedzas klints, kuru aizliegts šķērsot un zaudēju 10 sekundes, esot pārāk piesardzīgs.
B finālā finišēju ar tikai 25. labāko rezultātu, kas bija sarūgtinoši, zinot to, cik maz es kļūdījos.
Organizatoru izgāšanās dēļ man izdevās formāli izpildīt galveno mērķi - es startēju vidējās distances A finālā. Kopā ar vēl 117 atlētiem.
Velreiz mani nepatīkami pārsteidza izvēlētā apvidus un distances vienkāršums. Atlika tikai turēt galvu augšā un skriet, cik vien spēka. Īsti man tas neizdevās, jo pieļāvu 40 sekunžu kļūdu sestajā etapā. Es vienkārši ļoti saguru no šī etapa sākuma daļas pret kalnu un kontrolpunkta rajonā nebiju pietiekami precīzs virzienā un jā, neturēju galvu augšā. Atlikušajā distances daļā vienīgais laika zaudējuma iemesls bija kaut vai neliela novirzīšanās no sarkanās līnijas, kas pa īsāko ceļu savieno kontrolpunktus. Manuprāt, tas nav pareizi. Meistarīgākajiem planētas orientieristiem svarīgākajās sacensībās vajadzēt piedāvāt distances, kas pieprasa demonstrēt meistarību.
Lai nu kā, man meistarības pietika tikai 76.vietai, kas pie tik tīri veiktas distances bija zemāk, nekā es cerēju.
Divu kritušo komandas biedru dēļ man radās iespēja startēt arī stafetē - Latvijas 2.komandas sastāvā ar Dāvi Dišleru un Jāni Sāru. Mēs tā nospriedām, ka varētu būt viena no jaunākajām stafetes komandām, kas jelkad startējusi EČ. Mūsu vidējais vecums bija 21 gads un es šo skaitli nopietni pavilku uz augšu.
DD demonstrēja lielisku sniegumu pirmajā etapā, elpojot pakausī spēcīgajiem šveiciešiem, norvēģiem un citiem un finišēja 10.vietā, pāris sekundes priekšā Latvijas 1. komandai. JS noskrēja aptuveni savā čempionāta gaitā demonstrētajā līmenī un es varēju startēt 27. pozīcijā.
Jau ceļā uz K punktu un pirmo kp mani apsteidza trīs sportisti - čehs un itālis, kurus nekad vairs neredzēju un vācietis, kuru drīz vien manīju ar mežonīgu apjukuma pilnu skatienu vandoties pa krūmiem man perpendikulārā virzienā. Stafetes pirmā puse bija fiziskas agonijas un vientulības pavadīts garlaicīgs skrējiens pārsvarā pa vektoriem.
Pie 13.kp, kas, esmu pārliecināts, bija novietots nepareizi, mana 20 sekunžu saminstināšanās izmaksāja to, ka mani noķēra bulgārs Kirils Nikolovs. Es zinu, ka viņš ir ātrs skrējējs, tāpēc biju pārsteigts, ka viņš mani apsteidza tikai marķētajā posmā. Distances beigās atliek vien cerēt, ka Kira kļūdīsies, citādi lēnām, bet neapturami atstatums starp mums pieauga. Taču tas nenotika. Finišēju 28.vietā ar 29. rezultātu pēdējā etapā.
Pēc stafetes laikam piedzīvoju visu laiku lielāko nogurumu. Es biju pie stūres atpakaļceļā un tas bija bīstami - ieliku otras komandas mašīnas bamperā, gandrīz iznīcinot JS kājas, neko nesapratu un tikai pelde Atlantijas okeānā mani nedaudz atsvaidzināja. Kad atgriezāmies mūsu midzenī, es vienkārši iekritu gultā un aizmigu.
Kādu nedēļu pēc čempionāta piedzīvoju parasto pēc-čempionāta depresiju, kas kaut kādu iemeslu dēļ šoreiz bija īpaši drūma, bet tas tagad ir beidzies un vairs nav sajūta, ka sezona būtu galā, rodas jauni mērķi un idejas.
Pirmo reizi piedzīvojot dalību pieaugušo izlasē kādā no svarīgākajiem gada startiem, es nespēju neievērot to, ka mūsu sportistiem ir grūtāk sasniegt labus rezultātus, salīdzinot ar citām izlasēm, jo ir jādomā, jārūpējas un jātērē enerģija sadzīviskām lietām - mašīnas īre, braukšana, ēst gatavošana, veselību apdraudoši apstākļi dzīvesvietā utt. Es saprotu, ka neesam kā briti, kuri var atļauties vest uz čempionātu vēl vienu, oficiālo pārstāvju, izlasi, bet neesam jau arī nabagi. Iespējams, risinājums ierobežojošajam līdzekļu jautājumam slēpjas racionālā to pielietojumā. Vai uz čempionātu atmaksājas sūtīt tik lielu izlasi? Pēc manām domām, startējot EČ un PČ, no sportistiem ir jāsagaida tas, ka viņi uzrādīs augstvērtīgu (top10) rezultātu, ar ko nest pienesumu orientēšanās sporta popularitātei Latvijā. Pieredzes un pārliecības gūšanai netrūkst citu sacensību - tagad arī tepat Latvijā. Sūtot uz čempionātu 4+4 dalībniekus, ar pašreizējiem līdzekļiem varētu atļauties 5 cilvēku apkalpojošo komandu vai arī labākus dzīvošanas apstākļus. Nu labi, varbūt to nevar tā vienkāršot, bet man nav īsti skaidrs ko orientēšanās sabiedrība sagaida no izlases un vai ieguldītie līdzekļi to panāk. Man vienkārši radās sajūta, ka vairāki Latvijas izlases orientieristi (mani ieskaitot) nerealizēja savu potenciālu un šis būtu viens no risinājumiem.
Mani tuvākie sportiskie mērķi ietver virkni sacensību sezonas pirmajā pusē, no kurām svarīgākās būs Latvijas čempionāts sprintā un garajā distancē, kā arī dalība Baltijas čempionātā Lietuvā.
1 komentārs:
Vispirms jau apsveicu ar debiju lielajā izlasē! Par Tevis rakstīto man radās trīs komentāri - pirmkārt, ik pa laikam pasekojot tam, kas notiek Portugālē, arī man likās smieklīgi tas, kas notika organizatoriskajās lietās, tajā pat laikā pieļauju, ka daudzas no tām bija vienkārši neveiksmīgu sakritību rezultāts. Atceroties kā gāja EOC2008 organizēšanā Ventspilī, tad tur bija neviena vien situācija, kad neparedzētas kļūdas tika novērstas tikai pašā pēdējā brīdī, tā ka varbūt labos mačos vienkārši kļūdas paliek nepamanītas. Tikko notikušajos Rīgas Kausos arī nez kāpēc 1.dienas GPS sekošanā diez gan ilgu laiku stāvēja 2.dienas karte un distance...
Otrkārt, par vidējās distances karti - virzienu un attālumu noturēt arī ir viena no orientēšanās prasmēm, un nebija jau tā, ka vidējās distances rezultātos būtu kādi vērā ņemami pārsteigumi..ka būtu vinnējis kāds kuram pie "sarežģītākas" distances tur nebūtu jābūt. Tāpat uzvarēja stiprākie, un nenoliedzami arī orientēšanās sportā pēdējā laikā arvien vairāk ir redzams, ka stiprākie reizē ir arī ātrākie. Arī ātra skriešana ir viena no orientierista prasmēm. UN kaut arī vidējās distances karte izskatījās gaužām vienkārša un balta, tomēr, cik lasīju, pamats skriešanai nebūt nebija tik ļoti izcils. Piedevām gan jau, ja viņi būtu gribējuši, tad varētu arī karti šim pašam apvidum maksimāli sarežģīt, kur atkal varu kā piemēru minēt Rīgas Kausus, kur kartes pārsātināšana ar nevajadzīgām detaļām un ģeneralizācijas neprasme (vai negribēšana) jau ir kļuvusi par normu. (Neskaitot misēkli ar 1.dienas GPS sekošanu, un neatbilstošu karti, citādi man nekas pret Rīgas Kausiem nav :), online sekošana man patika pat ļoti (nu labi - online spliti sākumā arī nedaudz nestrādāja :) ).
Visbeidzot pēdējā lieta, par ko rakstīji pašā nobeigumā, domāju, ka ir skatāma no divām šķautnēm. Pirmkārt, jau jautājot par to "vai atmaksājas sūtīt tik lielu izlasi" ir pilnīgi skaidrs, ka naudu maksā aizvest gan trīs, gan sešus, gan desmit sportistus. Un lai arī ne par atmaksāšanos finansiālā ziņā ir runa, tomēr te ir mūžamvecais jautājums par to, kāds ir vispār mērķis izlases vešanai uz čempionātu. Gribam tikai medaļas? Vedam vienu, varbūt divus sportistus. Gribam stafetes komandu? Vedam trīs un trīs. Gribam lai gūst pieredzi un, ja paveicas tiek finālos? Vedam, cik var aizvest (ja nebūtu šis punkt, Tev nebūtu iespēja to visu redzēt no "iekšpuses". Līdz ar to, vispirms ir jāsaprot, kāpēc Latvija grib startēt vienā vai otrā čempionātā un tad domāt, cik sportistus vajag vest. Savukārt attiecībā par to atbalsta personālu - ir labi, ja tas ir, un vienmēr būs labāk, ja to atbalsta cilvēku būs vairāk (pieļauju, ka arī Tevis pieminētā GB komanda neatteiktos no vēl vairāk atbalsta personāla, ja tas tiktu dots), tomēr te ir stāsts par to, ka beigu beigās atbalsta personāls, masāža pēc finiša, šoferis un vēl kaut kādas lietas ir salīdzinoši sīkumi kopējā uzvaras receptē, un tikai tad, kad līdz uzvarai pietrūks šo sīkumu daļa, tad ir vērts domāt, kā tiek pie šiem sīkajiem bonusiem, bet līdz tam vispirms ir jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas.
Ierakstīt komentāru