Kāpa neformā

Katru gadu ir daudz foršu maču - Jukola, 10Mila, Kurzemes Pavasaris, Malienas Kauss, Klubu stafetes, stafetes vispār, kā arī svarīgās sacensības - visi Latvijas čempionāti, Baltijas čempionāts, varbūt vēl kāds starts izlases sastāvā vai dalība daudzdienās kaut kur ārzemēs. Neizbēgami ir jāizvēlas prioritātes un dažreiz nākas  kādas no minētajām sacensībām upurēt labu rezultātu citās sacensībās dēļ, jo būt lieliskā sportiskajā formā katru nedēļas nogali visu sezonu nav iespējams.

Šogad man sanāca "upurēt" Kāpu. Pavasara sezona man sākās jau februāra beigās, kad beidzās nopietnie treniņi un sākās atpūta ar nolūku kāpināt formu uz Eiropas čempionātu. Jāsaka, ka kopš marta sākuma līdz pat jūnija beigām, tātad, četrus mēnešus, tādi treniņi, kas uzlabotu fizisko formu, praktiski nav bijuši, esmu vienkārši saglabājis formu. Pēdējā mēneša laikā, kopš starta Baltijas čempionātā, bija jūtams, ka formas līkne strauji iet lejup un Kāpā es sajutu iepriekšējās sezonās tik bieži piedzīvoto absolūto neformu.

Trešās dienas finišā skats augšup nevērsās.

Lai gan es apzinājos to, ka ātrumā netikšu līdzi spēcīgajiem konkurentiem, es centos saglabāt profesionālu pieeju sacensībām un darīju visu pēc savas labākās sirdsapziņas. Ar plašākiem distanču aprakstiem var iepazīties manā karšu arhīvā, šeit tikai tāds galveno atziņu apkopojums.

Izcīnītā 11.vieta kopvērtējumā nav nekas ar ko it kā varētu lepoties, bet šogad elites grupas rezultātos bija redzama noslāņošanās - pirmie divi (Gvildis un Zērnis) - bija savā līgā, - bet 3. līdz 11.vietu kopvērtējumā šķīra 10 minūtes, savukārt 11.vietu un 12.vietu - gandrīz 14 minūtes... Tātad es paliku pēdējais no tiem, kuri reāli cīnījās par sešinieku. Kā jau rakstīju, fiziskā forma neļāva Kāpā piedalīties pagājušā gada līmenī, kur es līdz pat pēdējai dienai cīnījos par trijnieku, bet disciplīna un atdeve mani noturēja pieklājīgā līmenī. Visās trīs dienās kopā kļūdās es atstāju 7 minūtes, kas uz noskrietajām trīs ar pusi stundām ir aptuveni 3%, tātad, ne pārāk daudz.

Pie pēdējā kp sprintā.

Bija arī Kāpas sprints, kas mani tikai sadusmoja. Protams, daļēji tāpēc, ka mans ātrums bija nožēlojams, koncentrēties neizdevās un rezultāts līdz ar to nekāds, bet galvenokārt tāpēc, ka atkal jāskrien bija pārāk garš, slikti izplānots sprints sliktā kartē. Šoreiz tas bija īpaši nepatīkami, jo apvidus atļāva izplānot patiešām labas distances. (Lūk, mana variācija par to, kā varēja izskatīties Kāpas sprints Tukumā, saglabājot distances aptuveno konfigurāciju) Šādu sacensību dēļ cilvēkiem Latvijā neiepatīkas sprinti - tie ir garlaicīgi un negodīgi. Un, ja sprinti nepatīk, tad to rīkošana neatmaksājas un to veic pavirši. Un, ja to veic pavirši, tad cilvēkiem nepatīk. Tas ir kā apburtais aplis.

Kāpa vispār ir forša un es priecājos, ka mums ir tik lielas sacensības, bet es esmu patiešām noilgojies pēc kādas sarežģītas distances - varbūt rudenī LČ vidējā distancē un stafetē? Tagad sāksies gatavošanās posms tieši šīm sacensībām un rudens sezonai kopumā.