Sezona tuvojas

Laikam pirmo reizi, kopš nopietni nodarbojos ar orientēšanās sportu, sezonas sākumu man gribētos pārcelt pāris nedēļas tālāk. Nav tā, ka es būtu negatavs, bet man ir vajadzīgs vēl nedaudz laika, lai būtu ļoti labi sagatavojies pirmajām šīs sezonas sacensībām.

Aprīlim plāns ir skaidrs - sezonu kā parasti sākt ar dalību "Kurzemes pavasarī", noskriet arī "Lieldienu Balvu", doties uz Zviedriju, tur startēt sacensībās 10Milai līdzīgos apvidos, pēc vairāku gadu pauzes piedalīties "Rīgas kausos" un, galu galā, iespējams, piedalīties arī kādās stafetēs. Taču rezultāti šajās sacensībās man būs ļoti nesvarīgi. Kā jau teicu, man ir vajadzīgs vēl laiks, lai būtu gatavs piedalīties sacensībās ar savu labāko sniegumu. Aprīlis tiks veltīts svarīgiem fiziskās sagatvotības un orientēšanās tehnikas treniņiem un atpūta pirms sacensībām tādēļ cietīs.

Kā vārdā? Sezonas pirmās puses galvenās sacensības būs 10Milas stafetes Zviedrijā (9.maijs) un Latvijas Čempionāts Siguldā un Nītaurē (16.-17.maijs). Ja iekļūšu Latvijas izlasē, mani gaidīs arī atbildīgs starts Baltijas čempionātā Tukumā 30. un 31.maijā.

Esmu sācis strādāt jaunā darba vietā - XRace piedzīvojumu sacensību organizatoru komandā un, lai gan darbs ir interesants un atbildīgs, tas prasa samērā daudz laika, it īpaši tagad, kad cenšamies izveidot kaut ko jaunu. Tā ir mana izvēle un esmu laimīgs, ka varu nodarboties ar savu sirdslietu profesionāli, bet tas ietekmē ceļu pretī sportiskajiem sasniegumiem. Vairāk nekā jelkad iepriekš saprotu, ka man patiesībā ir maz priekšrocību pret tiem sportistiem, kas orientēšanos ir sev izvirzījuši pirmajā vietā (un tagad Latvijā tādu paliek arvien vairāk). Treniņu apjoms un iespējas citiem ir lielākas. Es gan joprojām domāju, ka atsevišķās sacensībās, tām specifiski sagatavojoties, varu būt tikpat labs vai, labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā, pat labāks nekā tie, kas ir pus- vai pilna laika orientēšanās profesionāļi. Apliecinājumu tam esmu guvis pagātnē. Bet es nevaru lolot ilūzijas, ka būšu konkurētspējīgs visas sezonas garumā visās sacensībās. Grūti pateikt, kā būs šogad, bet pagājušajos gados PČ izlases atlasē vērā tika ņemts sportista vidējais līmenis vairāk nekā spējas vajadzīgajā brīdī parādīt vajadzīgo rezultātu un varbūt tā arī ir pareizi, bet ne man par to spriest. Skaidrs ir tas, ka šobrīd par dalību Pasaules čempionātā nav ko sapņot.

Pirms nedēļas arī es mēroju ceļu uz Liepāju, kur piedalījos Latvijas izlases divu dienu nometnē ar stafetes ievirzi. Man nometne likās ļoti vērtīga un treniņi - kvalitatīvi. Sadarbība starp Baltijas valstu izlasēm ir ideja ar lielu potenciālu, un ir patīkami redzēt, ka spēcīgākie Latvijas orientieristi piedalās kopīgajos treniņos un ceļ to līmeni. Interesants izdevās 2 cilvēku stafetes treniņa beigu posms, kur vēsa prāta saglabāšana atmaksājās. Otrā dienas intervālu treniņam jauda palika iepriekšējā vakarā nepaēstajās vakariņās...

Vēl Ausekļa formā

Kāpumi un kritumi sportiskajās gaitās ir neizbēgami un ar tiem jāmācās sadzīvot un tos izmantot. Pārmaiņas ir nepārtrauktas un arī lietas, kuras šķiet akmenī iecirstas, var mainīties. Tā, piemēram, šobrīd mana nākotne IK "Auseklis" sastāvā ir neskaidra. Īsumā - darba vietas maiņas dēļ man ir piedraudēts ar izmešanu no kluba, kuram pēdējos gados esmu veltījis tik daudz enerģijas un laika. Negribas tā vienkārši atstāt draugus un komandu, kuras gars ir vairāku gadu darba rezultāts, bet palikt tur, kur neesmu gaidīts, kur iespējas trenēties tiek ierobežotas un kur šantāža kā pārliecināšanas līdzeklis ir normāla prakse, arī ir grūti. Situāciju skaidrāku nepadara arī fakts, ka izmests no kluba, lai ko nu tas nozīmētu, vēl joprojām neesmu.