32 dienas

32 dienas, kas šo brīdi šķir no pēdējās refleksijas par sportu, dzīvi un kosmosa mistērijām šajā blogā, ir manu dzīvi pagriezušas par 720 grādiem, nedaudz sakratījušas, likušas krietni padomāt un saprast, cik svarīgs sports ir manā dzīvē.

Bloga tēma nav mana personīgā dzīve, bet gan šaurs, izolēts sportisko gaitu apskats, tāpēc pie tā arī pieturēsimies. Iepriekšējās rindkopas jēga ir pateikt, ka šo 32 dienu laikā man negāja viegli ar treniņiem un motivāciju sacensībām, tās lika man padomāt par savu nākotni sportā un to, vai un kāpēc sports ir TIK svarīgs. Ik pa brīdim atcerējos intervijā ar Ivaru Žagaru lasītos vārdus: "Stāsts jau ir par to, ka vajag dzīvot, dzīvot pa īstam, dzīvot, saņemot no dzīves emocijas, un sports ir tas, kas tās dod."

Rīgas kausi

Nu, lūk, dzīvošanu pēc sezonas atklāšanas sacensībām Kurzemes Pavasarī un Zviedrijā turpināju ar sacensībām, kuras gaidīju visu ziemu - Rīgas kausi. Pašam par pārsteigumu pirmās dienas ļoti tehniskajā vidējā distancē izdevās uzrādīt augsto 8. rezultātu ārkārtīgi spēcīgā konkurencē (biju 3. labākais no latviešiem aiz Andra Jubeļa un Mārtiņa Sirmā). Karte. Skaidrs, ka nebija īsti godīgi startēt man tik labi pazīstamā apvidū, bet šoreiz izvēlējos sirdsapziņas balsi nogrūst kaut kur tālāk un iekasēt labākos WRE punktus, neskaitot Pasaules kausa un Eiropas čempionātos iegūtos, kur automātiski tiek pie labākiem punktiem.

Diezgan normālas trajektorijas.

JK zaudēju jau līdz K punktam.

Otrajā dienā bez-izkliedes iedzīšanā (karte) manas iespējas bija limitētas, apkārt bija daudz ļoti ātru (ātrāku par mani) orientieristu un vienā mirklī man tā aizgāja ciet, ka es divus etapus gandrīz vispār nesapratu, kur atrodos. Beigās vēl pieļāvu muļķīgu kļūdu, bet tas neietekmēja manu gala rezultātu Rīgas kausos - 13.vieta (6. no LV). Rīgas kausi attaisnoja uz sevi liktās cerības - nekas līdzīgs Latvijā nebija pieredzēts.

Daugavas kauss

Nākamajā dienā pēc xRace, kura organizēšana paprasīja daudz spēka, miega un treniņa stundu, stājos uz starta līnijas pirmajās stafetēs jaunā kluba - Ozons - rindās.

Galvenais uz starta līnijas stāties ar smaidu, pat ja tieši priekšā ir koks.

Izskatās, ka mums šogad ir ļoti laba komanda. Bez manis komandā ir arī Marģers Kietis, kurš ar kārtīgiem treniņiem pēdējos pāris gados piedzīvo otro elpu un ir atgriezies starp Latvijas labākajiem orientieristiem, un Anatolijs Tarasovs, kurš vienmēr ir bijis starp pašiem labākajiem orientieristiem Latvijā un ir arī izcils stafešu speciālists. Turklāt Ozonā ir vēl virkne spēcīgu elites orientieristu, kas neļauj atslābt par vietu pirmajā komandā. Lielākie komandas mērķi, protams, saistās ar Latvijas čempionāta stafetēm septembrī, kur medaļas, domāju, ir sasniedzams mērķis.

Daugavas kausā es skrēju pirmajā etapā, un stabila orientēšanās ļāva palikt kopā ar Jāni Krūmiņu un Aināru Lupiķi līdz pat pēdējam punktam, kur JK un vēlāk arī AL finiša spurtiem man īsti neatradās, ko likt pretī. Stafeti nodevu kā trešais, bet Marģers ātri vien lika saprast, ka Anatoliju gaida skrējiens vientulībā. Tā arī notika un izcīnījām komfortablu uzvaru. Pirmā sezonas uzvara.

Nakts čempionāts

Pēc tam visas domas un darbi pavērsās 10Milas stafešu virzienā, kas bija pirmais no sezonas lielajiem mērķiem. Gatavošanās posms neizdevās, kā plānots, bet vismaz uz Latvijas čempionātu nakts orientēšanās es aizbraucu. Kā vēlāk izrādījās, starta protokols bija teju vai izšķirošais faktors medaļu sadalījumā. 2 minūtes aiz manis startēja Mārtiņš Sirmais - labākais nakts orientierists Latvijā. Karte. Es biju pieņēmis, ka viņa kompānija ir neizbēgama, un pēc kļūdām uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem MS jau arī bija klāt. Sākās vienkārši truls mauciens aiz muguras Lielajam M. Dažos brīžos es iesaistījos arī orientēšanās procesos, bet ne pārāk daudz. Temps bija ātrs, bet ne neizturams. Savācām Miku, Marģeru, apsteidzām Zigmāru un tad sākās problēmas. Etapā pret kalnu man piepeši palika ļoti grūti un es palaidu MS un MK aptuveni 15 sekunžu attālumā. Vēlāk izdevās ar labāku variantu viņus atkal noķert, bet ārkārtīgi smagā etapā pa gravu man sākās problēmas ar vēderu, iespējams, biju pārpūlējies, skrienot virs savām spējām, un nācās MS palaist prom.

Mirstamais etaps.

Paliku viens, temps nokritās zem treniņa laikā pierastā un orientēšanās arī bija diezgan kritiska. Kaut kā aizvilkos līdz finišam un pat finiša taisni nevarēju atstrādāt. Aiz finiša līnijas kādas 2 minūtes bezspēkā pasēdēju un vienkārši atpūtos.

Izbeidzos.

Tad gāju nolasīt identu un uz rezultātu izdrukas parādījās, ka man ir trešais labākais rezultāts, kas likās absolūti neticami. Taču tā bija realitāte, sudrabu Andrim Jubelim biju zaudējis tikai finišā. Tā nu es, pateicoties MS, izcīnīju trešo medaļu LČ naktī trešo gadu pēc kārtas. Nebija jau pilnīgi pelnīti, bet kādreiz jau arī paveicas.

10Mila

Nākamais starts - 10Mila. Lai labāk sagatavotos šim atbildīgajam startam, izmantojām mūsu Zviedrijas kluba biedru ģimenes viesmīlību un pāris dienas padzīvojāmies mājā, kurā nekā netrūka un galīgi izlaidāmies laiskumā. Nedaudz arī patrenējāmies līdzīgos apvidos un, ar domu par LČ sprintu, piedalījāmies arī Stokholmas apgabala sprinta čempionātā, kas piedāvāja aizraujošu distanci, labu konkurenci, mocības distances otrajā pusē un atgādinājumu, ka sprintā viss notiek ātrāk. Noskrējām vēl vienu sprinta treniņu un sajutos tā, ka esmu atguvis sprinta garšu.

Jau rudenī izvirzīju mēŗki 10Mila pirmajā etapā iekļūt starp 50 labākajiem, jo vēlējos piedzīvot to azartisko orientēšanās un maukšanas sajaukumu, kas kas ir raksturīgs orientieristu grupai, kas cīnās ap 50. pozīciju.

159. starta numurs. Starts 21.30. Karte.

Mirklis pirms starta.

Jau skatoties sieviešu stafeti, man tapa plāns, ka skriet kaut kur apkārt ir neprāts - apvidus ir tik labi skrienams, ka, skrienot taisni, vismaz nekad nezaudēs. Tāpēc brīdī, kad visi pēc K punkta sāka skriet pa ceļu, es izvēlējos doties taisni mežā kā pirmais no bara. Drīz vien man uzradās arī sekotāji, starp kuriem bija visi pirmā etapa latvieši - AT, MK un arī Jānis Kūms. Drīz mums garām palidoja norvēģu izlases skrējējs Carl Godager Caas, kurš uzņēmās vagona vadību. Nezinu, kāpēc mums vajadzēja skriet cauri pāris zaļajiem, bet, iespējams, tādēļ pirmajā kp ieradāmies nedaudz novēloti - pirmie jau bija gabalā.

Ar Anatoliju (Arla) esam ziemeļos.

Līderi jau ņem 1.kp, mēs vēl tikai tuvojamies.

Pie trešā kp ierodoties kā pirmajam, man jau raisījās ilūzijas, bet izrādījās, ka līderu grupa ar Halden kluba pārstāvi jau bija aptuveni 80 sekundes priekšā un ārpus redzes loka. Pirmajā TV punktā (5.KP) biju 78.vietā, 1:25 aiz līdera.

5.kp - pirmais tv punkts

Turpinājās manu uzskatu nesaderība ar grupu un tādēļ līdz otrajam TV punktam (11.KP) pacēlos uz 67.vietu, 1:15 aiz līdera. Apmulsums 12. un 13.kp rajonā izmaksāja pusminūti un cauri arēnai izskrēju kā 58., bet jau 1:48 aiz līdera. Tad sekoja notikumu pavērsiens, kas sabojāja manas top50 cerības. Ceļā uz 17.kp iepaliku no savas grupas un centos zaudēto atgūt ar nedaudz citādāku variantu pašās etapa beigās, kas ieveda mani kļūdā, kuras rezultātā nonācu jau pie 18.kp. Es ātri atguvos un kļūda izmaksāja tikai 40 sekundes, bet tas nozīmēja, ka es pazaudēju savu grupu. 18.kp turklāt bija TV punkts un, kad es tajā atkal ierados, maniem kluba biedriem par lielu jautrību, komentētājs paziņoja, ka mani šeit redz jau otro reizi :D. Tur biju 62.vietā, +2:54.

Izšķirošās bezfarstu beigas.

Nepārliecinoši izlauzos cauri zaļajam uz 20.kp., bet, kā izrādījās, mana iepriekšējā grupa bija novirzījusies vēl vairāk uz ziemeļiem (sarkanā līnija) un es viņus apsteidzu, savukārt mani apsteidza citi, kas bija veiksmīgāk tikuši caur zaļo (zilā līnija). Tur joprojām 62.vieta, bet tikai 40 sekundes aiz kārotās 50. vietas. Izskrienot laukā, redzēju, ka vagons zaļajā iet vairāk pa kreisi (zilā līnija) un izlēmu riskēt, ejot vienatnē, bet taisni. Brīdī, kad atkal pievienojos grupai, šķita, ka esmu ievinnējis, jo redzēju draugus no grupas, kuru pazaudēju, kļūdoties uz 17.kp, bet patiesībā viņi mani bija noķēruši un pusgrupa arī apsteigusi, Atkritu 20 vietas riska dēļ. Finiša kapājienam pietrūka reālas jaudas un stafeti nodevu 81.vietā, 4:04 aiz līdera un 29 sekundes aiz 50.vietas.

Mērķi neizpildīju, bet patiesībā jutos tīri apmierināts ar savu sasniegto rezultātu, jo biju tajā grupā, kas cīnījās par top50. To, kur pietrūka tās 29 sekundes, varētu meklēt nelielajās kļūdās vai riskantajos ceļu variantos, taču realitātē to visu varētu kompensēt, ja es varētu pavilkties nedaudz ātrāk. Apskatoties, ar kādām kļūdām citi sportisti finišēja līderu grupā, ir skaidrs, ka pirmajā etapā ir vienkārši jāskrien daudz ātrāk. Bet tagad es jūtos tā, ka beidzot ir radusies sapratne par to, kas un kā lielo stafešu pirmajā etapā jādara.

Pēc finiša kofeīna devas dēļ visu nakti nevarēju aizmigt un klātienē piedzīvoju grandiozo sacensību finišu, pēc kura arī man sagribējās atkal piestrādāt pie finiša spējām.

Šobrīd palēnām atgriežos pie kaut cik pieklājīga treniņu grafika. Rīt un parīt gaida Latvijas čempionāta distances Siguldā un Nītaurē. Realitātē mans pēdējā laika treniņu režīms neļauj lolot cerības uz medaļām, bet es centīšos sevi un citus pārsteigt.