Šīs, nu jau gandrīz pagājušās, vasaras orientēšanās lielais notikums bija brauciens uz orientēšanās daudzdienām OOCup, kas šoreiz notika trijās valstīs - Austrijā, Itālijā un Slovēnijā. Pirms tam OOCup biju bijis jau divas reizes un katra reize palikusi atmiņā ar ko īpašu. Taču šī reize pārspēja jebko, ko jelkad būtu pieredzējis orientēšanās sacensībās.
Uz sacensībām devos kopā ar vecākiem un ģimeni, līdz ar to jau pasākuma sākumā bija skaidrs, ka par augstiem rezultātiem necīnīšos un daļēji arī tāpēc pieteicos ULTIMATE grupā, kurā sacensību kartēm izņemti ceļi un takas, tādējādi padarot jau tā krietni sarežģīto orientēšanos vēl grūtāku. Bet mērķis bija kārtīgi patrenēties.
Sacensību pirmā diena bija ārkārtīgi sarežģīta un fiziska grūta distance, kurā man īpaši labi negāja, jo biju noguris un nespēju koncentrēties distancei. Bet bija forši tāpat.
Otrajā un trešajā dienā nonācām paradīzē. Fantastiski skaists apvidus kalnu ielejā pie dzidriem ezeriem. Ārkārtīgi sarežģīts apvidus ar simtiem akmeņu un klinšu. Jāsaka, ka otrajā dienā mana pieeja distancei bija ļoti nepareiza, jo es centos skriet virzienā un ielasīties, taču mans kartes lasīšanas ātrums bija pārāk lēns. Tā vietā vajadzēja pielietot prospektīvo orientēšanās tehniku, kad vispirms tiek uztvertas detaļas kartē un tad - dabā. Galu galā sanāca noteikti gada sliktāk veiktā distance, kas pamatīgi sabojās arī vidējo sezonas kļūdu procentu.
Trešajā dienā turpat bija garāka distance, kuras sākums bija pa intriģējošajiem akmeņiem, kuros navigāciju gan atviegloja tas, ka biju iepriekšējā dienā ievērojis vairākas takas, gan tas, ka nu jau bija skaidrs, kā tur jāorientējas. Distances otrā daļa bija pa stipri pierastāku apvidu un tieši šajā dienā izdevās labākais skrējiens un augstākais rezultāts - 5.vieta dienā.
Ceturtajā dienā biju jau pārguris no sporta un dzīves un, lai gan izbaudīju fantastisko kalnaino apvidus gleznainību, distance atnesa maz prieka un, ja man bija licies, ka sliktāk, kā otrajā dienā vairs nevar būt, tad šī distance pierādīja pretējo.
Karte 
Noslēdzošajā sacensību dienā atlika tikai viens uzdevums - izbaudīt distances āķus un pabeigt sacensības uz pozitīvas nots. Par spīti vienai milzīgai paralēlajai kļūdai, uzdevumu izpildīt izdevās un noskrēju samērā labi, kaut gan lēni.
Kopumā sacensības atstāja elpu aizraujošu iespaidu. Iespēja nonākt šādās vietās un izbaudīt tādus uzdevumus distancē ir tas, kas kalpo par iedvesmu ikdienas treniņos. Par savu sniegumu īpaši nedomāju, jo tik tiešām nebija īsti sacensību attieksmes. Protams, slikti, ka automātiskā orientēšanās nedarbojas izcili un slikti, ka nevaru uzksiret kalnos, bet šoreiz tas bija otršķirīgi.
Izcilas orientēšanās nianses būs nozīmīgas pēc nedēļas, kad stāšos uz starta Latvijas Čempionātā vidējā distancē. Šai distancei esmu veltījis pēdējo mēnesi un gatavojies pēc labākās sirdsapziņas, cik iespējas atļauj. Jāsaka, ka gatavošanās nozīmīgām sacensībām tik sarežģītā apvidū kā Jaunupe, ir īsta bauda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru