Baltijas čempionāts Igaunijā bija tik ierasts, cik nu ierasts var būt. Līst lietus, ir zaļš un ne pārāk sarežģīts apvidus, spēcīga konkurence un dažāda motivācija dažādās distancēs no manas puses.
Pirmās dienas garā distance jau gandrīz pagaisusi no atmiņas, atminos vien supergaro 3km garo etpau, kuru ieraudzījis, izvēlējos garo apkārtceļu tādēļ vien, ka apvidus bija apnicis un bija slinkums meklēt taisno variantu, kurš galu galā bija pāris minūtes ātrāks. Pieļāvu arī citas kļūdas, tostarp vienu lielu. Tādēļ finišā tikai 19.vieta, tikpat minūtes aiz uzvarētāja Kenija Kivikas. Pēc finiša sapratu, ka man nebija motivācijas skriet šo garo distanci un tādēļ sniegums bija attiecīgi slikts. Kā jau esmu kādreiz rakstījis, man nav viegli saņemties 100% cīņai, ja necīnos par vērtīgu vietu. Top12 Baltijas Čempionātā, kas bija aizsniedzams, neuzrunā.
Stafete, tā ir cita lieta. Startējot tik stiprā komandā, kā Latvija-2 kopā ar Andri Jubeli un Jāni Kūmu citas domas, kā vien par medaļām, nemaz nevar būt. Iedvesmoja Andra pirmais etaps, kurā viņš iznāca kā līderis ar atrāvienu. Man trešais etaps. Startēju kā ceturtais - priekšā palielā attālumā Baltijas labākie orientieristi. Skaidrs, ka medaļa spīd tikai pašam esot perfektam un sagaidot konkurentu kļūdas. Apvidus bija ļoti smags - zaļš, purvs, izcirtums pret kalnu un joprojām lija - bet orientēšanās ziņā nekas īpašs. Slīdot cauri distancei pienāca mirklis, kad ieraudzīju baltkrievu Andreju Salinu, bet viņš tomēr bija par tālu, skrēja ātrāk un pie tam vēl pēc tam dabūja izdevīgāku farstu. Tā arī finišēju kā ceturtais, 59'' līdz medaļai. Atkal nedaudz pietrūka, bet kādu gadu sanāks, tas nu ir droši. Katrā gadījumā stafetes skrējiens bija labs, jo biju motivēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru