Nav ko slēpt - ir ļoti aizraujoši, ka pasaules labākie orientieristi ierodas Latvijā, trenējas, sacenšas un izsaka viedokli par mūsu zemes mežiem. Būs interesanti sekot tam, kā tuvākā gada laikā sportisti apgūs Gaujas senlejas apvidus. Gatavošanās lielajiem čempionātiem ir specifiska lieta - gada laikā nevar pilnībā apgūt apvidu, tāpēc ir jākoncentrējas uz svarīgāko, kas sniedz lielāko ieguldījumu rezultātā. Redzēsim, ko par pašu svarīgāko uzskatīs labākie ārzemju sportisti. Varbūt uzzināsim ko jaunu.
Pasaules kauss Cēsīs bija pirmā iespēja tikties ar pašiem labākajiem aci pret aci uz Latvijas zemes. Arī man tika dota iespēja startēt stafetē. Man bija atvēlēta vieta Latvijas otrajā komandā, trešajā etapā pēc Dāvja Dišlera un Ulda Upīša. Tā kā par vietu sastāvā uzzināju tikai pāris dienas pirms starta, īpaša gatavošanās izpalika, drīzāk šis starts kalpoja kā solis ceļā uz Latvijas čempionātu. Savādi, protams, ka PK posms prioritāšu sarakstā palika aiz LČ, bet šoreiz citādāk laikam nevarēja. Iepazīstoties ar iepriekšējo karti, distanču parametriem un apjaušot konkurenci, sapratu, ka būs ļoti grūti parādīt tiešām labu sniegumu, jo neesmu tas labākais kalnu skrējējs, kā arī man labāk izdodas orientēties sarežģītākos apvidos. Taču nebūt nepadevos un noskaņojos cīņai.
Izdevās sevi uzmundrināt un pēdējās dienas pirms sacensībām veltīju tam, lai pēc iespējas labāk sagatavotos konkrētajam startam. Iesildīšanās kopā ar Gustavu Bergmanu, Danielu Hubmanu un citiem monstriem jau vien uzsita adrenalīnu.
III. etapa GPS sekošana
III. etapa GPS sekošana
Es distanci iesāku otrās grupas aizmugurā, 24.vietā.
Konkurence bija spēcīga un jau no sākuma visi skrēja ļoti ātri. Es apzinājos, ka tas nav man (un droši vien lielākajai daļai grupas) piemērots ātrums, tāpēc centos turēties grupas aizmugurē, taupīt spēkus, kur iespējams. Taču jau līdz 7.kp ar visu piesardzību bija kārtīgi aizelsies. Tad pamanīju uz 8.kp elegantu labo variantu, kas atšķīrās no pārējo lēmuma un devos turp.
Gan variants likās labs, gan gribējās nedaudz savākties un paskriet vienatnē. Diemžēl pietrūka spēka, lai īstenotu variantu tā, kā to biju iecerējis, un galu galā kp tuvojos no nepareizās puses. Tā zaudēju vismaz minūti un kontaktu ar grupu, kuru pavilka lidojošais Timo Silds. Distanci turpināju jau krietni zemākā tempā un pilnīgā vienatnē. Kad sākās beigu kāpumi, apjautu, ka spēki ir galā. Orientēšanās bija viegla, bet nebiju pietiekami spēcīgs un veikls, lai ātri pārvietotos pa smago apvidu. Tādēļ mani noķēra un uzreiz dubļos pameta trīs komandu skrējēji. Tik smagā apvidū ir viegli zaudēt īpaši daudz laika, ja nav spēka lēkāt pa kokiem vai vismaz strauji kāpt pret kalnu. Tā, piemēram, baltkrievam Aleksjonokam pēdējos četros etapos zaudēju divas (!) minūtes. Finišā tomēr saņēmos un vismaz nekapitulēju austrālim.
Konkurence bija spēcīga un jau no sākuma visi skrēja ļoti ātri. Es apzinājos, ka tas nav man (un droši vien lielākajai daļai grupas) piemērots ātrums, tāpēc centos turēties grupas aizmugurē, taupīt spēkus, kur iespējams. Taču jau līdz 7.kp ar visu piesardzību bija kārtīgi aizelsies. Tad pamanīju uz 8.kp elegantu labo variantu, kas atšķīrās no pārējo lēmuma un devos turp.
Gan variants likās labs, gan gribējās nedaudz savākties un paskriet vienatnē. Diemžēl pietrūka spēka, lai īstenotu variantu tā, kā to biju iecerējis, un galu galā kp tuvojos no nepareizās puses. Tā zaudēju vismaz minūti un kontaktu ar grupu, kuru pavilka lidojošais Timo Silds. Distanci turpināju jau krietni zemākā tempā un pilnīgā vienatnē. Kad sākās beigu kāpumi, apjautu, ka spēki ir galā. Orientēšanās bija viegla, bet nebiju pietiekami spēcīgs un veikls, lai ātri pārvietotos pa smago apvidu. Tādēļ mani noķēra un uzreiz dubļos pameta trīs komandu skrējēji. Tik smagā apvidū ir viegli zaudēt īpaši daudz laika, ja nav spēka lēkāt pa kokiem vai vismaz strauji kāpt pret kalnu. Tā, piemēram, baltkrievam Aleksjonokam pēdējos četros etapos zaudēju divas (!) minūtes. Finišā tomēr saņēmos un vismaz nekapitulēju austrālim.
Finišā ierados 25. pozīcijā, tātad, biju zaudējis tikai vienu vietu par spīti tam, ka man bija ticis garākais farsta variants. Bet pie laba skrējiena 21.vieta bija noturama. Ar ko lepoties nebija, bet, šķērsojot finiša līniju spēcīgā lietū ar gleznainu skatu uz Gaujas ieleju aiz muguras, emocijas pārņēma mani. Es biju Latvijas izlasē un sacentos mājās - to es varēšu atcerēties vienmēr.
Nākamajā dienā startēju skatītāju sprinta sacensībās, kur diemžēl mums tika piedāvāta atdzisusi PK sprinta kvalifikācijas distance, kas līdz ar to nebija pārāk interesanta, jo vienreiz jau bija izpētīta, bet arī nebija vienāda ar kādu no grupām, līdz ar to nebija iespējas salīdzināt sevi ar varenajiem. Lai arī paskriet varēju diezgan apmierinoši, pieļāvu stulbu 15 sekunžu varianta kļūdu etapā, kuru biju redzējis jau pirms starta. Nemācēšu paskaidrot. Tas deva tikai piekto vietu.
Redzot kā Latvijas līdzjutēji un masu mediji reaģē uz mūsu izlases rezultātiem, tapa skaidrs, ka tikai medaļas stafetē vai rezultāts labāko desmitniekā individuāli tiktu patiešām novērtēts. Ja kāds, izliekot sirdi un dvēseli, sasniedz 25.vietu individuāli - tas ir ok, bet nekas īpašs. Ja stafetē mūsējie aizsniedzas līdz labāko sešiniekam - diemžēl netika trijniekā. Elites sportistu sasniegumus un sajūtas var saprast tikai tie, kas paši tādi ir, ir bijuši vai ir ļoti tuvi cilvēki. Līdz ar to atzinība par labiem sasniegumiem izlases sastāvā ir sagaidāma tikai no tuvākajiem kolēģiem un cīņu biedriem. Ja zini, ka ar to nodarbojies atznības dēļ, tad varbūt izlase nav īstā izvēle, kur ieguldīt enerģiju.
Divas nedēļas līdz Latvijas čempionātam vidējā distancē un stafetē. Jāatgūst pārliecība par saviem spēkiem un jācīnās par trešo stafetes titulu pēc kārtas. Nebūsim favorīti, jo esam palikuši bez Anatolija sastāvā.
Nākamajā dienā startēju skatītāju sprinta sacensībās, kur diemžēl mums tika piedāvāta atdzisusi PK sprinta kvalifikācijas distance, kas līdz ar to nebija pārāk interesanta, jo vienreiz jau bija izpētīta, bet arī nebija vienāda ar kādu no grupām, līdz ar to nebija iespējas salīdzināt sevi ar varenajiem. Lai arī paskriet varēju diezgan apmierinoši, pieļāvu stulbu 15 sekunžu varianta kļūdu etapā, kuru biju redzējis jau pirms starta. Nemācēšu paskaidrot. Tas deva tikai piekto vietu.
Redzot kā Latvijas līdzjutēji un masu mediji reaģē uz mūsu izlases rezultātiem, tapa skaidrs, ka tikai medaļas stafetē vai rezultāts labāko desmitniekā individuāli tiktu patiešām novērtēts. Ja kāds, izliekot sirdi un dvēseli, sasniedz 25.vietu individuāli - tas ir ok, bet nekas īpašs. Ja stafetē mūsējie aizsniedzas līdz labāko sešiniekam - diemžēl netika trijniekā. Elites sportistu sasniegumus un sajūtas var saprast tikai tie, kas paši tādi ir, ir bijuši vai ir ļoti tuvi cilvēki. Līdz ar to atzinība par labiem sasniegumiem izlases sastāvā ir sagaidāma tikai no tuvākajiem kolēģiem un cīņu biedriem. Ja zini, ka ar to nodarbojies atznības dēļ, tad varbūt izlase nav īstā izvēle, kur ieguldīt enerģiju.
Divas nedēļas līdz Latvijas čempionātam vidējā distancē un stafetē. Jāatgūst pārliecība par saviem spēkiem un jācīnās par trešo stafetes titulu pēc kārtas. Nebūsim favorīti, jo esam palikuši bez Anatolija sastāvā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru