Pēdējā laikā mainās mana sporta paradigma

Latvijas čempionāts skan lepni, bet reti kad nosaukums atbilst realitātei. Bieži, pat parasti, starta sarakstos trūkst virkne spēcīgāko Latvijas orientieristu un tad izcīnītajiem tituliem un medaļām vienmēr nāk līdzi jautājums “bet vai es biju labāks par tiem, kurus nepārspēju?”. Un tas ir morāli graujoši. Pateicoties orientēšanās pašlepnuma atdzimšanai pēdējo gadu laikā, šogad septembra sākumā uz Latvijas čempionātu vidējā distancē un stafetē atbrauca visi. Pilnīgi visi. Un tas sacensībām iedevu tādu draivu, ka maz neliekas.

Arī es tur biju. Gatavojoties sacensībām, biju skeptisks. Apvidus – kalnains un šķita, ka nebūs pārāk sarežģīts. Nešķiet piemērots man. Treniņi gāja pēc plāna, bet plāns bija nepierasts. Nepierasti saudzīgs, uz apjomu, ne intensitāti vērsts. Un konkurence – vairāk kā spēcīga.

Olimpiskais sešinieks vidējā distancē

KARTE

Vidējā distancē jau ieraugot distances izklājumu, sapratu, ka šī būs pagarināta vidējā distance, jo bija izmantotas visas apvidus smagākās daļas. Līdz ar to iesāku ļoti mierīgi – tādā relaksētā garās distances tempā. Centos atrast skrienamākās vietas skarbajā apvidū un orientēties racionāli.

Kustībā

Diemžēl uz 4.kp nespēju atrast tīrākās līnijas apvidū un zaudēju pusminūti. Nekas traks, bet tomēr. Pie 6.kp negaidīti par divām minūtēm panācu Jāni Kūmu. Biju +/- drošs, ka kādā brīdī tas notiks, bet negaidīju, ka jau tik drīz. Vienalga, turpināju savā prātīgā gliemeža tempā un bez vērā ņemamām problēmām aizplūdu līdz 11.kp. Tur distance mainīja raksturu – sākās skrējiens pa Līgatnes upes nogāzi ar sarežģītu orientēšanos un pavisam grūtu skriešanu. Pie 9.kp biju atstājis JK, kurš kaut ko pārprata kartē, tādēļ 12.kp tuvojos vienatnē. Centos atrast vieglāk skrienamas vietas sakritušo koku un biezo eglīšu mudžeklī, tajā pašā laikā cenšoties nezaudēt augstumu, bet tomēr attapos par zemu – vēl aptuveni 45 sekundes zaudētas. Tad arī JK noķēra mani un atlikušo distanci skrējām kopā.

Naivi paļāvos uz zaļajā strīpām un novirzījos pa labi.

Kompānija noderēja ceļā uz 14.kp, kur centos apskriet parasti tik akurāti iezīmētās kritalas pa labo pusi nogāzē pirms kp, bet dabā tās turpinājās par daudz pa labi, kā rezultātā kp rajonā iepeldēju dezorientēts. Muļķīgi paļauties uz veģetāciju. Amatieris. Par laimi, JK mani pasauca uz kp un zaudējumu ierobežojām minūtes ietvaros. Pie 18.kp manam vagoniņam pievienojās arī Pauls Platais un Andris Gailis un cīņu beidri palīdzēja 20. un 21.kp, kur man jau gāja ciet un nespēju pamanīt kp, stāvot tam blakus. Uz 23.kp pasteidzos un neizdomāju labāko variantu, zaudējot vēl kādas 10 sekundes. Bet tie šādā apvidū ir nieki.

Fonā cīņu biedri.

Finišēju ar labāko laiku, knapi pārspējot Kristapu Jaudzemu. Cerības uz augstu rezultātu neloloju, jo apzinājos, ka principā visu distanci biju skrējis ļoti lēni, smagnēji, turklāt vēl pieļāvis samērā daudz kļūdu. Taču, lai arī čempionam zaudēju 6:19, ar to pietika vietai labāko sešiniekā – būt sestajam labākajam orientieristam valstī bija patīkami. It īpaši man tik nepiemērotā apvidū. Ko? Domā, ka viena mača rezultāts neļauj sarindot pēc spēku samēriem? Pēdējo reizi, kad skatījos PČ, tur arī medaļas dalīja pēc vienas distances rezultātiem.

Trešā zelta medības

Stafetes rīts pienāca ar jūtamu sagurumu un pienākuma apziņu sekot Ozona diviem zeltiem pēdējos gados. Bet uzdevums grūts, ļoti grūts, jo īpaši tādēļ, ka palikām bez Anatolija sastāvā. Pirmajā etapā Pauls Platais gandrīz, gandrīz izturēja un iznāca ar grupu, bet tomēr beigu daļā pazaudēja 3-4 minūtes banālā kļūdā, kas lika uz mirkli izkūpēt medaļu cerībām. Dāvis Dišlers otrajā etapā līdz skatītāju kontrolpunktam īstenoja mūsu stratēģiju un bija jau trešajā vietā. Taču arī viņam beigu aplī neizdevās izskriet precīzi un, lai arī es startēju trešajā vietā pēdējā etapā, tas bija vairākas minūtes aiz līderiem, reizē ar spēcīgo Uldi Upīti un tikai minūti priekšā Mārtiņam Sirmajam. Sarežģīta situācija.

KARTE

Pirmais, otrais, trešais etaps bez problēmām, spēju uzskriet kalnus un tobrīd biju arī aizfarstojis prom no Ulda.

Zaļākā vieta kartē

Taču ceļā uz ceturto kontrolpunktu, nočakarējos un nonācu kartes zaļākajā vietā. Tur koki bija sakrituši tā, ka tad, kad sapratu, ka uz priekšu netikšu, vēlējos griezties atpakaļ, bet tur arī izejas vairs nebija. 30m posmā zaudēju minūti un trešo pozīciju, jo pielidoja klāt lielais Mārtiņš. Tad, ceļā uz 5.kp, izvēlējos nepareizo trajektoriju nogāzē, atkal iestrēgu kaut kādā zaļajā dubļu ellē un ne tikai palaidu MS, bet mani panāca UU. Tad sekoja vienkārša distances daļa, kur bija jāskrien, bet nekādu ātrumu attīstīt nespēju. Knapi turējos līdzi UU. Bet tad, nogāzē pirms skatītāju kp, radās mana iespēja. UU bija garāks farsta variants, turklāt (tobrīd es to nezināju) MS priekšā taisīja kļūdu. Atliktu precīzi paņemt divus kp pirms skatītāju kontrolpunkta un es būtu atgriezies cīņā par bronzas medaļu. Taču nekā.

11.kp, kurš bija mistisks daudziem, tāds izrādījās arī man un nespēju saprast kartē neko. Mani noķēra UU un kp izcēla kāda Azimuta meitenīte. Labi, ka tā. Arī pēc tam nespējām izlīst caur zaļo taisni un pazaudējām vēl laiku. Skatītāju etapā saņēmām informāciju, ka MS ir pusotru minūti priekšā un tad jau skaidrs, ka medaļu spīdums izdzisis. Taču atlika cīņa par ceturto vietu.

Diemžēl ceļā uz 16.kp nedaudz pašķīrāmies ar UU – viņš gāja taisni punktā, es nedaudz drošāk – pret takas galu - , bet esmu diezgan drošs, ka kp nebija novietots pilnīgi precīzi, nevis ieplakas ziemeļos, bet vidū. Un man nācās atgriezties, kad UU jau skrēja pretī, atzīmējies. Sīkums, kas maksāja sekundes, bet UU jau bija sajutis asiņu garšu un uzspieda uz laktāta pedāļa, bet man pretargumentu nebija. Centos skriet maksimāli efektīvi, bet UU cerības pietuvoties neatstāja. Beigās mums piektā vieta un man pašam – ne tas labākais sniegums.

Pēc čempionāta savdabīgs emociju trūkums. Viss ir tik likumsakarīgi, ka vemt gribās. Sportā gribu pārsteigumus, emocijas, neloģiskus pavērsienus. Vai arī uzvarēt.