Latvijas čempionātu nakts orientēšanās gaidīju ar nepacietību. Vienmēr ir patikusi nakts orientēšanās un kopējā starta formāts parasti sola interesantas sacensības. Turklāt, man ir diezgan labi rezultāti nakts čempionātos - pēdējos piecos gados elitē biju izcīnījis četras medaļas. Vienīgi pagājušajā sezonā biju otrā pusē - pie distances plānošanas. Pietrūka zelts. Nakts Magnētos gāja labi un sāku domāt par to, ka varbūt šoreiz izdosies uzvarēt.
Stājoties uz vienas starta līnijas ar tādu orientieristu kā Mārtiņš Sirmais, gribot to vai nē, ir jādomā par taktiku. Lai pārdomas atvieglotu, devos par šo tēmu aprunāties ar pašu meistaru. "Mārtiņ, vai tu pirms sacensībām izstrādā īpašu taktiku?" Kā parasti, sekoja gara un izvērsta atbilde, bet īsumā, nē. Te man īsti negribētos piekrist. Man šķiet, ka taktika jeb un stratēģija ir būtiska katrās sacensībās, un var izšķirt rezultātu. Kā, piemēram, šī gada nakts čempionātā, kur finišam tuvojās četri spēkos līdzīgi orientieristi, bet par čempionu kļuva tikai viens no viņiem.
Katrās sacensībās var atrast epizodes vai periodus, kas izšķir to gaitu. Sacensībās ar kopējo startu tos pamanīt ir īpaši viegli, jo ir skaidri redzams, kur iegūsti vai zaudē pret konkurentiem.
Karte ar manu ceļu.
14.-16.kp
Distances pirmā daļa bija formalitāte, ja vien spēj izturēt tempu. Temps bija augsts, bet nekas ekstrēms. Atlika vien sēdēt astē kādam prasmīgam orientieristam (M.S. vai Anatolijam Tarasovam) un izlabot neprecizitātes.
Kur lietas sāka notikt, bija 14.kp, kur es piepeši apjuku, ieraugot, ka vadībā esošie AT un Kristaps Jaudzems apgriežas, it kā meklējot kp. Novirzījos no ceļa un zaudēju ap 30 sekundēm, paliku viens. Kad sapratu, ko esmu izdarījis, pats sev teicu: "nu ko tu izdarīji, ne jau tu tagad zaudēji maču!"
Uz 15.kp izvēlējos labo variantu un centos pēc iespējas ātrāk nonākt uz ceļa. Steidzos, riskēju, neskatījos kartē, bet tikai kompasā. Izskrienot izcirtumā, pamanīju AT un KJ lampas uz ceļa. Tikmēr MS un citi bija paņēmuši neizdevīgāko kreiso variantu, turklāt vēl kļūdījušies. Līdz ar to taisnē uz 15.kp priekšā manīju tikai trīs - jau pieminētos un Aināru Lupiķi. Skrēju ātri, ieejot kp izmantoju tikai priekšā esošās lampas, un pietuvojos. Nedaudz riskēju ar ceļa variantu nākamajā etapā, izvēloties vienatnē iet pa labi, bet līdz tauriņam handikaps bija likvidēts jau ar uzviju - biju pirmais, kurš uzsāka distances tehniskāko daļu.
Tauriņš
Karjerā esošais taurenītis bija sarežģīta, bet ne neiespējama orientēšanās. Pie tam gandrīz visiem favorītiem sakrita secība. Mani drīz vien panāca KJ, AT un Guntis Māliņš. Īsti klāt mums netika MS, kurš, iespējams, likvidējot atstatumu, kas radās variantā uz 15.kp, bija patērējis par daudz spēku.
Pēdējo reizi atgriežoties tauriņa viduspunktā, MS pazaudēja mūsu grupu un pieļāva milzīgu kļūdu, izstājoties no cīņas par medaļām:
Godīgi sakot, kad izskrējām no tauriņa, man nebija ne jausmas, cik liela grupa esam, un kas tajā ietilpst, jo izkliedes laikā biju koncentrējies tikai uz sevi un visos etapos, izņemot uz 23.kp, orientējos patstāvīgi.
Izrādījās, ka esam četri - es, AT, KJ un GM. Bet tikai trīs medaļas. Līdz finišam atlika aptuveni 20 minūtes ar elementāru distances daļu. Kaut kā tā sanāca, ka es uzņēmos vadību un arī īpaši to negribēju atdot - orientēšanās vedās gludi un negribējās, lai mūs panāktu vēl kāds pretendents.
Finišs
Etapu pēc etapa arvien tuvāk nāca finišs un te nu mēs nonākam pie taktikas. Pirms starta biju izlēmis, ka kaut kādu iniciatīvu izrādīt ir vērt tikai pēc pēdējās izkliedes. Ja jācīnās beigās - tad viss jāizšķir 1-2 etapus pirms finiša. Ir skaidrs, ka tas, kurš būs pirmais pēdējā kp, arī uzvarēs. Bet man nebija konkrēta plāna - tieši kurā etapā es veikšu uzbrukumu.
Ceļā uz 31.kp sajutos paguris un arī aizķēros, nokritu. Līdz ar to 31.kp atzīmējos otrais, aiz GM.
Tad piepeši mums visiem ļoti lielā ātrumā garām paskrēja KJ. Pēc sekundi ilgām pārdomām, es sekoju. 32.kp bijām visi kopā, bet KJ bija soli priekšā. Uz 33.kp centos labot situāciju un skriet nedaudz pa kreisi, jo šķita, ka kp būtu jābūt tur, bet tad jau pamanīju to pa labi un uzlabot pozīciju neizdevās. KJ spēja nosegt manu mēģinājumu pietuvoties pēdējā etapā un finišā un kļuva par čempionu. Es, savukārt, biju nedaudz ātrāks par GM. AT beigās neizturēja tempu un palika ceturtais. MS ieradās finišā kā piektais, bet jau astoņas minūtes aiz mums.
Vēl šodien, trīs dienas pēc sacensībām, domāju - ko vajadzēja izdarīt citādāk un ko no tā var mācīties?
Pirmkārt, pacietību. KJ sacensību vadībā bija tikai dažas minūtes - sēžot aizmugurē var lieliski taupīt spēkus, plānot un gatavoties izšķirošajām distances daļām. Es, savukārt, biju vadībā gandrīz visu distances otro daļu, orientējoties un turot tempu, līdz ar to finišam tuvojos bez konkrēta plāna.
Nepacietība atmaksājās arī manā kļūdā uz 14.kp, kurai sekojošā pakaļdzīšanās, iespējams, prasīja liekus spēkus, kas būtu noderējuši beigās.
Otrkārt, izlēmību. Kad KJ izlēma rīkoties, tas notika radikāli - mēs tikām apsteigti un vadību vairs neatguvām. Kamēr man šķita, ka vēl ir laiks izšķirošajiem pavērsieniem, tie jau notika. Un, kamēr es par to domāju, tikmēr zaudēju sekunžu daļas.
Man bija taktika, taču tā bija pārāk aptuvena un netika īstenota pārliecinoši, tāpēc zaudēju. Viss pēc nopelniem. Un nav jau gluži tā, ka es tikai zaudēju. Sudraba medaļa ir patīkams sasniegums - šajā sezonā pirmā individuālā LČ medaļa un kārtējais labais rezultāts LČ šogad: 5.-3.-7.-6.-5.-2.-?
Orientēšanās sezonā atlicis tikai vēl viens Latvijas čempionāts - pagarinātajā distancē jeb maratonā. Ārkārtīgi spēcīgs sastāvs. Būs ļoti interesanti.
3 komentāri:
Taktika un stratēģija gan nav viens un tas pats. Nu tas par to "jeb" starp abiem diviem otrajā rindkopā.
Bet atstāt visu uz pēdējiem diviem punktiem gan, manuprāt, jēga ir tikai tad, ja ir baigā pārliecība, ka fiziski spēsi konkurentus pēdējos pārsimts metros pārliecinoši noskriet. Piedevām, atstājot visu uz beigām, visu vēl var izšķirt arī dažādas muļķīgas neveiksmes (kā kritiens un pēc tam vēl neliels līkums uz pirmspēdējo KP Tavā gadījumā), kad vairs nebūs laika neko glābt.
Taisnība. Stratēģija un taktika nav viens un tas pats, neprecīzi izteicos. Ar to teikumu vēlējos pateikt, ka jābūt abiem.
Nav nekādas vajadzības atstāt cīņu līdz pēdējiem etapiem, ja to var nedarīt. Bet, ja visi konkurenti ir ļoti līdzīgi spēkos, kā tas bija šoreiz, tad nekas cits neatliek, kā pārspēt citus ar izsvērtu un pārliecinošu rīcību. Un daudz ātrāk nav jēgas rīkot uzbrukumu arī tāpēc, ka, it īpaši naktī, iegūto handikapu var ļoti viegli pāris etapos zaudēt uz orientēšanās rēķina, pat nekļūdoties.
Tā kā garā nakts 10Milā.
Es apsvērtu iespēju izslēgt lampu punkta rajonā, lai apspēlētu konkurentus.
Ierakstīt komentāru