Orientēšanās sprints normālam cilvēkam droši vien izklausās pilnīgi mistiski. Orientēšanās, bet pilsētā? Sprints, bet jāskrien 15 minūtes? WHAT? Lai arī grūti saprotama, tā ir ļoti interesanta orientēšanās sporta distance. Sprintā distances īsuma un labi skrienama apvidus dēļ ātrums ir ļoti liels - kartes interpretācijas intensitāte un ceļu variantu izvēle labi izplānotā distancē rada stresu tāpat kā šaha pulkstenis ātrspēlē. Nav tā, ka man patīk stress. Man patīk ar to tikt galā.
Madonā notika Latvijas čempionāts individuālajā sprintā un jauktajā sprinta stafetē.
Individuālajās sacensībās bija divi izteikti līderi, kuri vienkārši skrēja daudz ātrāk par pārējiem - Artūrs Pauliņš un Artjoms Rekuņenko. Artjoms, visticamāk, būtu kļuvis par čempionu, bet (un kāds reiz teica, ka viss, kas ir pirms "bet" nav būtisks) atzīmēšanās nepareizā kontrolpunktā ne tikai atstāja viņu bez zelta medaļas, bet pat nosūtīja taisnā ceļā uz rezultātu tabulas lejasdaļu ar atzīmi "dsq". Ceturtais tituls Pauliņam, bet amatieru līgā notika cīņa par atlikušajām medaļām. Un te nu stāstā iesaistās jūsu uzticamais teicējs.
Es, mans principiālais konkurents Andris Kivlenieks un jaunais, bet spēcīgais Endijs Titomers, saukts arī par Tito, bijām tie, kam bija lemta cīņa par atlikušajām vietām uz goda pjedestāla Madonas Saieta laukumā.
Ja kādreiz jums kāds cenšas iestāstīt, ka distances sākumā nav ko trakot, NETICIET! IT'S A TRAP! Pēc pirmajiem trim kontrolpunktiem no saviem tiešajiem konkurentiem iepaliku jau septiņas sekundes.
 |
| Jubeļa radīts virpulis distances sākumā |
Uz 1. un 3.kp abiem izvēlējos pa 8m (kopā - 16m) garākiem variantiem, bet tas tikai daļēji izskaidro slikto sākumu. Vienkārši jau no kartes saņemšanas brīža jāskrien kā maniakam.
Garais etaps uz 5.kp, lai arī izvēlējāmies dažādus ceļu variantus, neizšķīra daudz - Kivlenieks bija tikai 3 sekundes ātrāks par mums.
Es izvēlējos variantu pa ielu, jo vēlējos izmantot gluda seguma sniegto ātrumu, kā arī iespēju sagatavot ceļu variantus turpmākajai distancei.
Lai arī uz 8.kp labais variants ir 5m garāks nekā kreisais, Tito mums atvinnēja 3 un 4 sekundes un uz mirkli kļuva par līderi mūsu nelielajā sāncensībā. Atzīmējoties 10.kp un uzsākot otru garo etapu, situācija bija sekojoša:
Andris Kivlenieks 8:15
Endijs Titomers 8:16 +0:01
Jānis Tamužs 8:23 +0:08
Es ticu, ka uz 11.kp izšķīrās mūsu sacensība par medaļām:
 |
| Izšķirošais variants |
Mēs ar Andri izvēlējāmies spēcīgo kreiso variantu, kas, pareizi izpildīts, ir īsāks, bet ar lielāku kāpumu. Es turklāt beigās nebiju akurāts un ieskrēju purvainajā daļā, pie sevis padomādams par to, vai Latvijā tas maz ir sprints bez purva vai nātrēm. Tā Andrim zaudēju vēl 4 sekundes un 12 sekunžu atstarpi likvidēt bez konkurenta kļūdas jau bija gandrīz nereāli. Bet Tito aizgāja stipri garākā variantā un zaudēja mums 20 un 16 sekundes, atpaliekot no manis jau 9 sekundes.
Taču tā vietā, lai vēl nedaudz iezaudētu, šis etaps varēja izvērties par to, kurā izvirzos sudraba pozīcijā, ja vien būtu izvēlējies pareizo ceļa variantu - sākt kā Tito, bet etapa otrajā daļā doties taisni, dīķim pa kreiso pusi. Norvēģi tādā veidā ieguva 10 sekundes. Redzēju abus variantus, bet kaut kāda iemesla dēļ kreisais likās labāks. Ceļu variantu izvēles sprintā bieži vien ir grūti pamatot - tās tiek izdarītas tik intuitīvi.
Atlikušajā distances daļā izvēlējāmies identiskas trajektorijas ar vienīgo nelielo atšķirību uz 19.kp, kur, kp pietuvojoties no augšas, es pāris sekundes atguvu. Tito tur zaudēja pat 5 sekundes un beigās no manis atpalika 15 sekundes, bet es Kivleniekam piekāpos par 9 sekundēm. Andrim distances beigās gan jau noderēja Artjoma klātbūtne, bet es arī nebiju bez kompānijas - biju par minūti noķēris Ati Rešķi, kuram tiku garām tikai pie 19.kp.
Kamēr vēl gaidīju konkurentus finišā, sapratu, ka, visticamāk, atkal palikšu ceturtais, 9 sekundes aiz medaļas. Jau jutu depresiju tuvojamies, bet tad izrādījās, ka Artjoms bijis pat pārāk ātrs. Veiksmīga apstākļu sakritība man un pirmā sprinta medaļa ap kaklu. Pauliņam zaudēju 1:04, kas šāda veida distancē ir pieņemami. Jāatzīst Andra pārsvars tieši tehniskajā ziņā. Zaudēt WOC dalībniekam gan nav nekas, par ko kaunēties.
Arī nākamajā dienā parādītais sniegums sprinta stafetes pirmajā etapā apliecināja to, ka šoziem ir labi pastrādāts un esmu ātrāks nekā jebkad.
Izcīnīta medaļa sprinta distancē ir pietuvinājusi mani kādam interesantam statistikas ierakstam - kad izdosies izcīnīt medaļu Latvijas čempionātā garajā distancē, kļūšu par otro orientieristu, kuram ir Latvijas čempionātu medaļas visās distancēs. Līdz šim tas ir izdevies vienīgi Andrim Jubelim.
GPS.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru