(Uz)Kāpa uz pjedestāla

Es zinu, esmu aizkavējies – kuru gan interesē sacensības, kas notika pirms vairāk nekā divām nedēļām?

Galvenais uzdevums šī gada Kāpā bija labi pavadīt laiku.
Foto: Ojārs Millers

Orientēšanās trīsdienas Kāpa ir lielākās šī sporta veida sacensības Latvijā un, iespējams tieši lielā dalībnieku skaita dēļ bērnībā likās pats svarīgākais orientēšanās pasākums valstī. Protams, savu šarmu deva arī dzīvošana teltī un nerimstošās lietusgāzes, kas pavadīja visas Kāpas manā bērnībā, kā arī parasti sarežģītie apvidi un distances, kas mēdza novest līdz asarām. Šogad viss bija citādāk – ne lietus, ne teltis, ne asaras. Nemainīgi - šīs sacensības joprojām šķiet svarīgas.

Divas nedēļas pēc Jukolas, kas bija viens no sezonas pīķiem, motivācijas un enerģijas nedaudz pietrūka. Lai neierastos pilnīgi nesagatavojies, noskrēju divus treniņus Pierīgā ar domu par Latvijas rietumu piekrasti – vienu Garezeru kartē, lai pierastu pie Cirpstenē gaidāmajām kāpu grēdām, un otru – kārtējā Magnētā, lai atcerētos, kā tas ir – ieraudzīt pushorizontāles vietās, kurās teju nekā nav. Abi treniņi trāpīja desmitniekā. Tomēr pirms Kāpas nebiju īpaši optimistiski noskaņots par savu fizisko formu un spriedu, ka būšu laimīgs par vietu labāko sešiniekā.

Pirmās dienas Pasaules ranga distance Cirpstenē bija kas patiešām patīkams, it īpaši tās sākuma daļa pa detalizēto, bet līdzeno un ļoti ātro piejūras kāpu zonu. Lai arī nebiju perfekts, izskrienot no šīs sarežģītās distances daļas, biju pat trešajā vietā.

Jā, Induli, šī tiešām ir orientēšanās paradīze.

Turpinājumā distance kļuva fiziskāka, fiziskā pašsajūta nebija ļoti laba, un arī pieļāvu pāris misēkļus, kas finišā lika atkāpties uz tāpat cienījamo sesto vietu, 2:32 aiz līdera Rūdolfa Zērņa. Tā kā Pasaules čempionāts un tā atlases sacensības jau tuvojās vēja spārniem, vairāki no stiprākajiem dalībniekiem izvēlējās startēt tikai Kāpas pirmajā dienā ar cerībām iegūt kādus WRE punktiņus. Starp tiem, kas pieteikušies visām dienām, pēc pirmās dienas biju 4.vietā, kas pārsniedza prognozes.

Teicama atjaunošanās pēc pirmās sacensību dienas ļāva otrajā dienā uz starta stāties ar daudz labāku fizisko pašsajūtu, nekā pirms tam. Varbūt tas vai arī pie K punkta satiktais alnis noveda pie lielas kļūdas uz pašu pirmo distances kontrolpunktu, kad tā vietā, lai izvēlētos drošu ceļa variantu uz kp pa stidziņu, izvēlējos skriet taisni un nesaprotamā viedā netrāpīju uz izteiktās salas purvā.

Joprojām nesaprotu, kā es varēju tā kļūdīties.

Zaudēju gandrīz pusotru minūti, toties sapratu, ka arī šajā Pāvilostas mežā ir vietas, kur būs jāpiebremzē un īpaši jāuzmanās. Turpmākajā distances gaitā tas arī izdevās un, pateicoties īpaši piesardzīgai distances beigu daļai, izdevās uzrādīt trešo labāko dienas laiku un pakāpties uz trešo vietu arī kopvērtējumā.

Piesardzīgs kā pitons.

Taču pirms pēdējās sacensību dienas situācija kopvērtējumā bija trausla. Andris Jubelis aiz manis tikai +1:28, Ne pārāk tālu arī Andrejs Salins +3:20. Ja visi noskrietu normālas sacensības, es trijniekā nepaliktu. Bet, lai mani medī citi, es skriešu kā pa priekšu!

Droši = ātri

Ar domu par drošu orientēšanos arī izvēlējos vienkāršus variantus un nebaidījos krasi samazināt ātrumu daļā, kas man šķita pati svarīgākā – neizteiktajā purvainajā apvidū kartes dienvidos. Tas atmaksājās, jo kļūdas tur nepieļāvu.

Taču bija cits kritisks moments.

Doktora izraisīta panika.

Vietā, kur krustojas distance, pamanīju sev pretim skrienošu Kristapu Jaudzemu, kurš nebija īpaši tālu no manis kopvērtējumā. Uzņēmu laiku, lai saprastu savu pozīciju pret viņu. Zinādams, ka viņš startēja pirms manis, pieļāvu, ka viņam veicas diezgan labi un pēc laika izskatījās, ka ir man priekšā. Tādēļ lieki satraucos un uztaisīju divas mazas kļūdas elementārās situācijās – vienkārši zaudēju paškontroli un centos skriet par ātru. Kā vēlāk izrādījās, KJ mūsu tikšanās brīdī galīgi nemaz neatradās tur, kur vajadzētu, un satraukumam nebija pamata.

Pēc finiša, kuru centos noskriet tā, it kā tas būtu pēdējais finišs manā dzīvē, atlika gaidīt pēdējos divus startētājus, kas varēja pretendēt uz trešo vietu kopvērtējumā – Andri Jubeli un Andreju Salinu. Pēc starplaikiem jau tapa skaidrs, ka Jubelis kopvērtējumā mani neapsteigs, bet Salinam gan beidzot ir pielecis, kas šajā mežā jādara un viņš iet ne tikai uz dienas labāko laiku, bet arī reāli pretendē uz trešo vietu. Jo tuvāk nāca finišs, jo tuvāk man kopvērtējumā tuvojās baltkrievu skrējējs. Labi, ka distance izbeidzās brīdī, kad mūs šķīra 16 sekundes. Man par labu!

Gluži negaidīti atkārtoju pagājušajā gadā sasniegto un vēlreiz izcīnīju trešo vietu. Šogad pat panākums bija vēl lielāks, jo konkurence bija skarbāka - aiz sevis atstāju ne tikai pagājušā gada pirmo divu vietu īpašniekus, bet vēl vismaz divus nacionālo izlašu orientieristus. Arī piekāpties Latvijas un Lietuvas labākajiem orientieristiem nekaunos. Panākuma atslēga ir gaužām vienkārša:

Es kļūdījos mazāk par konkurentiem.

Pa visām trijām dienām varēju saskaitīt tikai piecas minūtes kļūdās. Lai arī neveicu distances tehniski perfekti, tieši stabilitāte un izvairīšanās no lielām kļūdām ļāva pārspēt ātrākus konkurentus daudzdienu vērtējumā. To apliecina arī splitlaiki - pa visām trīs sacensību dienām man bija tikai divi labākie splitlaiki uz atsevišķiem kontrolpunktiem. Arī fakts, ka šī bija īsākā un ātrākā Kāpa tās vēsturē, domājams, nāca man par labu.

Šogad, lai uzvarētu @Kapa3days, mežā vajadzēja pavadīt tik maz laika kā vēl nekad. pic.twitter.com/DkvX4qTbqJ

— Jānis Tamužs (@tamuzs) July 3, 2018

Sportā vajag emocijas!

Paldies OK Kāpa par kārtējo reizi sagādātu patiesu orientēšanās festivālu ar brīnišķīgām kartēm, distancēm, apvidu, atrašanās vietu un kvalitāti arī visos citos aspektos! Ja vien iespējams, noteikti būšu klāt arī pēc gada Alūksnē!