Pasaules Čempionāts Latvijā

Pasaules čempionāts Latvijā bija sacensības, kas manā apziņas fonā bija nemitīgi kopš brīža, kad Latvijas Orientēšanās federācija saņēma tiesības to rīkot 2014.gadā. Dzīve neizveidojās tā, lai piedalītos kā sportists, tāpēc iesaistījos organizēšanā, savu artavu sniedzot ar sprinta distanču plānošanu. Manuprāt, izdevās korekta kvalifikācija un aizraujošs fināls, kas daudziem paliks atmiņā kā ļoti neparastas sacensības negaidīti sarežģīto distanču un uz ielām esošo tūristu dēļ. Esmu apmierināts ar paveikto, bet vēl kādu laiku lielu sacensību distances plānot neprasīsies.

Saņemot uzdevumu plānot Pasaules čempionāta sprinta distances, uztvēru to kā ļoti interesantu un pagodinošu uzdevumu. Tāpat šķiet, ka tas dzīvē var arī neatkārtoties.

2017.gada 2.augustā apspriešanai nosūtīju pirmās sprinta distances variācijas. Kā redzat, tās īpaši neatšķiras no gala rezultāta. Distances virzieni, izklājumi un arī vairākas punktu vietas palika nemainīgas.

Jau no paša sākuma par distancēm esmu rakstījis lūk, ko. Par kvalifikāciju: “Kopumā esmu plānojis samērā vienkāršu distanci bez lieliem slazdiem, taču ar īsiem etapiem un daudz pieņemamajiem lēmumiem, lai nebūtu pārāk relaksēti.”Un par finālu: “Zinot, ka katrs sprinta fināla dalībnieks zinās Vecrīgu no galvas, nav citas izvēles, kā vien likt mākslīgos ierobežojumus. No tā, cik tādus izdosies saskaņot, arī būs atkarīga distances sarežģītība un interesantums. Šobrīd saliku, cik iztēle ļāva.”

Un, pateicoties izcilai organizatoru komandas darbībai, mana iztēle netika ierobežota nemaz un visas iecerētās barjeras, tostarp bloķējot Vecrīgas galvenās ielas, arī tika aizvērtas! Neticami!

Turpmākā teju gada laikā mobilizēties vienmēr lika Starptautiskās orientēšanās federācijas (IOF) inspektoru vizītes, uz kurām vienmēr bija jābūt atjaunotām kartēm un distancēm. Tādēļ arī darbs pie distancēm nebija nepārtraukts – varēja pat paiet vairāki mēneši, kad neatveru distanču failu.

Protams, visintensīvākais darbs pie kartēm un distancēm notika pēdējo divu nedēļu laikā pirms sacensībām, jo izmaiņas dabā notika katru dienu. Varam būt vienīgi pateicīgi, ka nebija vajadzības krasi mainīt kontrolpunktu vietas vai pārplānot distances, kā tas notika pirms gada Igaunijā.

Liela pateicība jāizsaka vietējam IOF kontrolierim Guntaram Mankus, kura milzīgā orientēšanās pieredze un tehniskā izpratne ļāva distances uzlabot un padarīt pēc iespējas korektākas. Arī IOF pārstāvji Daniels Leibundguts un Urss Hofers sniedza vienīgi vērtīgus papildinājumus un lika padomāt par dažādām situācijām, kas varētu rasties distancēs. Distanču otro daļu pēc skatītāju etapa pāris nedēļas pirms čempionāta principā pārplānoja Urss Hofers, un no sākuma es biju skeptisks, bet, iedziļinoties, sapratu, ka tā patiešām ir labāk. Tā, piemēram, radās izšķirošais sieviešu priekšpēdējais etaps, kurā tika izlemts medaļu liktenis. Zinu, ka citu čempionātu organizatori ir bijuši kritiski un arī sportisti mēdz vainot IOF visās savās neveiksmēs, bet šoreiz es varu apliecināt, ka IOF tikai un vienīgi palīdzēja.

Paldies arī izcili profesionālajai distanču komandai Aigara Leiboma vadībā, kas realitātē īstenoja distanci. Man atlika vien iepriekšējā vakarā iemarķēt kp vietas un atslābt – sacensību dienā viss bija salikts pareizi!

Galu galā, izdevās skaistas sacensības, kuras parādīja Rīgu no tās labākās puses.

Worldofo analīzes:

Vīriešu

Sieviešu

Kartes un rezultāti

Jāatzīstas, ka sprinta kvalifikācijas distanci plānoju ar domu par Latvijas izlases sportistiem – pietiekami īsu un vieglu, lai mūsējie tiktu finālā. Iepriecināja tas, ka visi trīs džeki tika finālā. Sandra arī nepievīla, izskatījās, ka Līgai vienkārši pietrūka sagatavotības, bet žēl par Iritu, kurai pietrūka pavisam nedaudz. Būtu bijis interesanti redzēt viņu arī garajā distancē.

Finālā, kā jau sportistiem solīju, distances bija svešādākas un rezultāti, attiecīgi sliktāki. Iepriecināja vienīgi Rūdolfs, kurš uzvarētājam zaudēja mazāk par minūti. Bez ceļu variantu kļūdām pat tikt top15 vai augstāk bija iespējams, kas būtu jau pavisam cienījami.

---

Protams, galu galā bez trūkumiem neiztikt. Un, galu galā, tas ir tas, ko ārkārtīgi kritiskā orientieristu masa pamana vispirms.

Starta / pēdējā kp novietojums.

Vienā krustojumā atradās starta kontrolpunkta prizma un pēdējais kontrolpunkts, kas izraisīja apjukumu lielākajai daļai sieviešu fināla dalībnieču un, iespējams, atņēma Jaunzēlandei pirmo čempiona titulu vīriešu konkurencē.

Daudz un dažādi apstākļi, daži no tiem ārpus manām spējām, izveidoja šo situāciju. Pirmkārt, arēnas izkārtojumu man iedeva kā pamatu, kam pielāgoties. It kā vienā brīdī pat apspriedām, ka nav labi, ka ir divi tik tuvu esošas kontrolpunktu prizmas, bet tas kaut kā nozuda pārējo darbu gūzmā. Biju arī iemarķējis starta kp tuvāk pie kafejnīcas, bet tur bija jāatstāj vieta skatītāju plūsmai, līdz ar to tas tika pabīdīts tuvāk krustojuma vidum. Un, galu galā, pirms ir rīkots WOC fināls vecpilsētā, ir grūti prognozēt, kādu dzīvo tuneli izveidos līdzjutēji. Šoreiz tas veda taisnā līnijā uz starta kp un dalībnieču skatam noslēpa pēdējo kp.

Mistiskais tunelis no Konventa sētas

Bet, protams, ka bija jāizmanto šis tunelis! Tā ir interesantākā vieta Vecrīgā. Iepriekšējā kartē Mikus šo tuneli nebija zīmējis, tāpēc vecās kartes pētnieki tam bija nesagatavoti un pat izteica pieņēmumus, ka kāpņutelpa atvērta speciāli šīm sacensībām. Tā nav, tunelis ir atvērts vienmēr un to atcerējos no iepriekšējām Lieldienu balvām.

Problēma bija tāda, ka sportisti izlēma skriet kāpnēs, kas veda pagrabā un tālāk restorāna virtuvē, tādējādi zaudējot laiku un pacietību. Lai arī tā bija vienīgā vieta kartē, kas varēja būt korektāka, domāju, ka tiem, kas skatījās kartē un sev apkārt, nevis truli mauca, tai vietai problēmas nevarēja sagādāt. Taču pirms tam šāda situācija mums pat prātā neienāca. Tieši pirms sacensībām durvis tika speciāli aizvērtas, bet, protams, laika gaitā tās atkal atvēra vietējie.

Cilvēki uz ielām

Jau veicot testa skrējienus (Paldies Jānim Kūmam!) tapa skaidrs, ka cilvēki uz ielām būs problēma. Tādēļ sagatavoju karti ar vietām, kur izvietot tiesnešus, lai novērstu kolīzijas, bet laikam nepietika brīvprātīgo vai arī viņi netika īsti instruēti par cilvēku izklīdināšanu, bet galu galā sportistiem bija jātiek galā pašiem.

Nebiju iedomājies pateikt, ka tiesnešiem nepieciešamas universālā valodā runājošas spalgas svilpes. Taču biju ierosinājis, manuprāt, interesantu ideju, par kuru žēl, ka tā netika realizēta. Visiem fināla dalībniekiem uzdāvināt tā saucamos “Bostroma zvanus”, jeb nelielus pie kājas liekamus zvaniņus, kas dotu atpazīstamu skaņas signālu, kas vēstītu par skrējēju tuvošanos. To lietošana nebūtu obligāta, bet ieteicama un ar WOC brendingu tas sportistiem paliktu kā noderīgs suvenīrs nākotnes sprintiem.

Godīgi sakot, naktī pirms sprinta vienīgais bezmiega iemesls bija doma par to, ka kādu Vecrīgā notrieks un, lūdzu, bez līķiem!

Bet, lai čempionāts vispār notiktu un notiktu pareizi, tika pielikta gandrīz visa Latvijas orientēšanās sabiedrības jauda, kur nu prasīt vēl vairāk!

---

Kad sprints bija beidzies, ar lielu baudu sekoju atlikušajam čempionātam kā līdzjutējs un dalībnieks līdzjutēju sacensībās. Bija interesanti un ļoti neparasti sekot Pasaules labākajiem orientieristiem klātienē, viņiem skrienot pa vietām un mežiem, kurās pats esmu bijis neskaitāmas reizes.

Vērojot čempionātu klātienē, varēja ļoti labi pamanīt, kas atšķir labus sportistus no viduvējiem un izcilus no labiem. Īsumā – tā ir spēja reaģēt uz neparastiem apstākļiem. Vai tā būtu kļūda uz pirmo kontrolpunktu, daudz cilvēku uz ielām, ieskriešana restorāna virtuvē vai jebkas cits, izcili orientieristi nav tik viegli ietekmējami. Paskatieties kaut vai uz to, kā uzvedās Daniels Hubmans vai Maja Alma! Distancēs, kuru sākumā viņi pieļāva kļūdas un bija ar sliktu orientēšanās sajūtu, viņi spēja atgūties un tik līdz uzvarai vai sudrabam (Alma – sprintā, Hubmans – vidējā distancē). Maja Alma garajā distancē kļūdījās uz pirmo kp, guva smadzeņu satricinājumu, bet spēja mentāli izturēt un izcīnīja sudraba medaļu, Latvijas mežos pirms čempionāta neskrienot ne reizi! Ūlavs Lundaness izgāzās vidējā distancē, noslimoja stafeti, bet garajā distancē nekādas šaubas neradīja – viņš ir garās distances karalis! Kā tu viņa vietā justos pirms starta?

Lai izcīnītu Pasaules čempionāta medaļas, izcila fiziskā un tehniskā sagatavotība jau vairs nav nekas cits, kā vienkārši priekšnosacījums. Atšķirību veido mentālā sagatavotība – sacensību procesa modeļa sagatavošana, gatavība nestandarta situācijām (pieredze?) un pārliecinātība par sevi. Un to nevar uztrenēt divos mēnešos pirms čempionāta. Tas ir iemesls, kāpēc ārkārtīgi veiksmīgās Dānijas izlases treneris Lars Lindstroms savulaik ir sacījis: “For us it is all about winning at the World Orienteering Championships and at the European Championships – everything else is training”