Klubu stafete Kadagā

Pēc Pasaules čempionāta pieredzēšanas klātienē atkal atcerējos to, ka nevienas citas sacensības īsti nav tā vērtas, lai trenētos katru dienu un sportam veltītu 1000+ stundas katru gadu. Nu, varbūt Jukola. Ja tēmē uz uzvaru.

Bet tas nenozīmē, ka citām sacensībām nav jēgas. Ir sacensības, kas var kalpot kā treniņš svarīgākiem startiem. Ir sacensības, kuras jānoskrien, lai saprastu, ka tā ir bijusi vienkārši spēku tērēšana. Un ir sacensības, kas raisa patīkamas emocijas, neatkarīgi no rezultāta. Klubu stafetes pieder pie pēdējās kategorijas.

Reizi gadā visi Latvijas klubi mobilizējas un izsauc tālākās rezerves, lai izveidotu 7 etapu 10 cilvēku komandas, kurās pēc idejas būtu jābūt pārstāvētiem dažādu kategoriju sportistiem.

Kāds man teica, ka startā viss sākas no nulles. Bet tā jau gluži nav.

Arī Ozons šogad bija uz strīpas ar trīs komandām. Pirmās komandas pirmajā etapā vieta atradās arī man un es varēju stafeti iesākt mūsu komandai, kurai pēc iepriekšējā gada neveiksmes bija jāstartē ar 37 numuru – gandrīz no pašām beigām starta koridorā.

Pēdējā reize, kad uz starta stājos ar kaut kādu atbildīgas slogu, bija Kāpas trīsdienu pēdējā diena – 1.jūlijā. Līdz ar to bija nedaudz piemirsies, kā tā lieta darāma.

Karte.

Drīz pēc starta nonācu grupas priekšgalā, kurā epizodiski parādījās kaut kādas junioru raķetes. Distances sākums problēmas nesagādāja, bet jau uz 7.kp, lai arī uzsvērti darbojos ar kompasu, aizvilku pa labi un nedaudz atkāpos rindiņā. Tad uz 8.kp pirmās īstās nepatikšanas. Likās, ka eju virzienā uz kp un tūlīt to ieraudzīšu, bet nesapratu reljefu un sāku raustīties kopā ar citiem. Pēc tam uzreiz iedzinu un skatītāju kp ierados kā līderis, bet nepārliecinātība skrēja man tieši aiz muguras.

Skatītāju kontrolpunkta stulbums.

Uzreiz pēc skatītāju kontrolpunkta pieļāvu skrējiena lielāko kļūdu tādā veidā, kādā nebiju to izdarījis sen – pārķēru etapu, jeb sāku skriet nevis uz secīgi nākošo kp, bet gan vienu izlaižot. Labi, ka laicīgi atjēdzos, kad sapratu, ka man neviens neseko un kļūdu laboju. Diemžēl, kad nonācu kp rajonā, atkal neviens neko nesaprata un skatījās viens uz otru. Es aizskrēju atpakaļ virsotnē, sapratu situāciju un aizskrēju pēc kontrolpunkta. Taču bija jau pagājusi pusotra minūte un līderi jau bija patālu.

Ir cilvēki, kas saka, ka šāda veida kļūdas – pārķerts vai izlaists etaps – ir nejaušības. Tā gadās. Bet es tam nepiekrītu. Tā vienkārši parādās orientēšanās sistēmas trūkums vai brāķis tajā. Kā, piemēram, šajā gadījumā.

Bicītis.

Pēc šīs kļūdas ieslēdzu nākamo ātrumu un pāris etapu laikā noķēru līderus. Sākoties distances sarežģītākajai daļai, izvirzījos vadībā. Nezinu, kas notika, bet šeit beidzot orientējos labāk un nosvērtāk. Veiksmīgi apmeklēju savus kontrolpunktus un drīz vien biju viens. Lai gan teorētiski pieļāvu domu, ka kāds varētu būt priekšā, sapratu, ka diez vai tā ir. Vēl nedaudz panervozēju 24.kp rajonā, kad nevarēju saprast augstumlīknes, bet viss beidzās laimīgi. Atliekot tikai pēdējam etapam, sapratu, ka spēka ir vēl ļoti daudz un finišēju spēcīgi, tuvāko sekotāju Artjomu Rekuņenko apsteidzot par minūti. Otro reizi izdevās pirmajā etapā būt ātrākajam – pirms tam tas izdevās 2016.gadā Riekstukalnā.

Ne līdz galam.

Patīkami, protams, bija etapā uzvarēt un turklāt izdarīt to ar atrāvienu. Kļūdas patiesībā etapā neko neizšķīra – abas reizes pēc tam atkal biju kopā ar līderiem un izšķirošajā kļūdā nepiedalījos. Veids, kādā orientējos un vispār veicu distanci, bija slikts. Nekādas kontroles, sistēmas, koncentrēšanās. Vienīgi fiziskā sagatavotība iepriecināja.

Vēlāk izrādījās, ka man bijis īsākais farsta variants. Līdz pat 400m īsāks nekā konkurentiem. 400m šajā distancē ir vairāk kā divas minūtes. Daudz izdevīgāk būtu, ja man būtu bijusi 400m garāka distance pirmajā etapā – varētu izmantot konkurentu muguras, lai samazinātu šo atstarpi un atstātu individuālajiem trešajam un septītajam etapam īsākus variantus tad, kad tas tiešām noderētu.

Vienmēr var atrast kaut ko, kas nebija labi. Gan savā, gan organizatoru izpildījumā. Taču laika gaitā esmu atklājis, ka koncentrēties uz to, kas ir labi, bieži vien dod daudz vairāk, nekā nemitīga sūdzēšanās.

Priecājos par to, ka Klubu stafete nemirst un sportiskā ziņā pat uzlabojas. Atmosfēra – brīnišķīga. Ozons tika goda sešiniekā pat ar daudz un lielām kļūdām. Varēju paskriet ātri un nekas nesāpēja. Vēl ir pāris dienas, kurās mentāli sagatavoties Latvijas čempionātam vidējā distancē un stafetē.

Ir sācies rudens ar tam raksturīgo orientēšanās specifiku. Vasara ir pavadīta, kārtīgi trenējoties. Nu ir pienācis laiks izbaudīt.