Uzreiz pēc BČ devos uz Somiju, kur pavadīju samērā intensīvas piecas treniņu dienas, gatavojoties Pasaules kausa posmam un Jukolai. Taču jau sen biju izlēmis, ka nevēlos laist garām Limbažos notiekošo Latvijas čempionātu sprintā un sprinta stafetē. Mūsu ģimenes lauku mājas ir tikai 15km no Limbažiem un pagājušajā gadā biju tur plānojis WOC atlases sprintu, kurā skrēja pasaules labākie orientieristi. Turklāt mums atkal bija spēcīga sprinta stafetes komanda ar labām izredzēm atgūt titulu Ozonam. Tādēļ šis čempionāts man bija īpašs. Tas gan nenozīmēja, ka es būtu noskrējis kādu sprinta treniņu, pēdējais treniņš sprinta kartē bija... Lieldienu balva.
Pirms sprinta distances jutos negaidīti labi, biju paspējis atjaunoties pēc Somijas nometnes un gatavs pacīnīties par medaļām.
Pavisam bija pieci dalībnieki, kuru ātrums atļāva viņiem izcīnīt čempiona titulu - bez manis vēl Uldis Upītis, Artjoms Rekuņenko, Endijs Titomers un Matīss Slikšjānis. ET un MS no cīņas izkrita, pieļaujot vairākas kļūdas, bet AR otro gadu pēc kārtas izdevās atzīmēties nepareizā kontrolpunktā un nopelnīt diskvalifikāciju. Līdz ar to var teikt, ka sanāca duelis starp mani un Uldi.
 |
| Limbažu iekšpagalmos |
Distances plānojums bija īpašs - atsevišķi etapi kā tādi nebija pārāk
sarežģīti, bet pieprasīja intensīvu kartes lasīšanu. Laika plānot uz
priekšu distances laikā palika arvien mazāk un mazāk.
Ja jāatrod viens posms, kurā zaudēju duelī, tas ir 17.etaps. Pirmkārt, izejot no kp, distance bija mani noķērusi, nebiju paspējis izdomāt nākamo etapu, tādēļ etapa sākumā skrēju nedaudz neprecīzā virzienā un, galu galā, arī izvēlējos neizdevīgāku variantu, tādējādi noteikti zaudējot vairāk par sešām sekundēm, kas beigās mani šķīra no zelta medaļas.
Distances beigās skrēju līdzvērtīgā ātrumā ar UU, bet ar to nepietika - beigās zaudēju sešas sekundes jaunajam Latvijas čempionam. Es varētu būt tas Latvijas elites orientierists, kuram ir visvairāk LČ medaļu, bet joprojām nav individuālā čempiona titula.
 |
| Skepse uz pjedestāla |
Sprinta stafetē man otrais etaps spēcīgā Ozona komandā. Šoreiz uztaisījām rokādi ar Dāvi un ierastā pirmā etapa vietā man tika otrais. Dāvis vairāk nekā labi padarīja savu darbiņu pirmajā etapā un es varēju startēt kā otrais, divas sekundes aiz mūsu galvenajiem konkurentiem - OK Kāpa, kuriem šo etapu skrēja Dzelzs Ainārs. Mans uzdevums skaidrs - bēgt!
 |
| Stafetes maiņa ar mēŗki |
Distance bija pavisam atšķirīga no iepriekšējā dienā pieredzētās un vispār bija sprintam netipiska. Lai arī apjuku pie otrā kp, kur tā jau grūti ieraugāmo kp vēl slēpa ap estrādi apvilktā lenta, kurai tuvoties negribējās, distances sākuma daļu pa mežaino pļaviņu izdzīvoju labi un jau biju iekrājis nelielu pārsvaru. Fiziski jutos ļoti labi un visu laiku centos piedomāt pie tā, lai skrietu arvien ātrāk. Iespējams tieši tāpēc etapā uz piekto kp pieļāvu muļķīgu un joprojām grūti izskaidrojamu 12'' kļūdu, skrienot šķībā virzienā uz tālumā noskatītu nepareizās mājā stūri. Kļūdi samērā ātri izlaboju, bet tas ļāva DzA atkal man pietuvoties pavisam tuvu. Turpinājumā tempu atkal kāpināju un, pateicoties izdevīgākajam 11.kp meža kp, izdevās atkal aizbēgt. Turpinājumā kļūdu nebija un centos attīstīt lielu ātrumu. Līdz ar to izdevās Elizabetei pēdējā etapā sniegt 43 sekunžu pārsvaru pār sekotājām.
Pēdējais etaps izvērtās ārkārtīgi dramatisks un diemžēl šoreiz mēs bijām dramatiskie zaudētāji. Bronzas medaļa jau nav absolūti slikti, bet bija visas izredzes un iespējas vinnēt.
 |
| "Visas pasaules emocijas ir redzamas sejās uz pjedestāla." /A.Rupais/ |
Šajā sezonā, atšķirībā no visām iepriekšējām, neesmu licis nekādu uzsvaru uz sprintu, bet rezultāti šajā distancē ir visu laiku labākie. To apliecināja arī šīs divas medaļas Limbažos. Lai arī šeit nebija, piemēram, Pauliņa, Jubeļa un Zērņa, kas visi trīs bija sprinteri WOC 2018 sastāvā, šie rezultāti liek apsvērt iespēju 2020.gada sezonai pagatavoties vairāk sprintam un, iespējams, pretendēt uz dalību WOC 2020, kas būs tikai sprinta distancēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru