Pasaules kausa posms Somijā bija pirmā reize, kad piedalījos augstākā līmeņa sacensībās ar lielākām ambīcijām kā iegūt pieredzi. Pasaules kausa vidējā distance un iedzīšana pēc vidējās distances rezultātiem bija atlases sacensībās gada svarīgākajam startam - Pasaules čempionātam. Pasaules čempionāts ir gada svarīgākās sacensības un visām pārējām sezonas veiksmēm un neveiksmēm būs maza nozīme, salīdzinājumā ar rezultātu tur. Līdz ar to nebija gluži nepamatota doma, kas ienāca prātā dienās pirms starta vidējā distancē - šī ir mana mūža līdz šim svarīgākā distance.
Saprotams, ka nav vienkārši startēt ar tādu psiholoģisko spiedienu un diemžēl jāsaka, ka netiku ar to galā. Muļķīgi.
Jau uz pirmo kp devos nervozi, īsti nespēju piesieties kartē un kp precīzi atradu samērā nejauši. Uz otro kp tā rajonā iepeldēju nedaudz nekonrēti un nespēju ieraudzīt vajadzīgo akmeni, tā rezultātā pieļāvu ap 50'' lielu kļūdu kp rajonā. Zināju, ka šajā konkurencē šāda kļūda ir liela - tā var atsviest rezultātos pat par 15 vietām, tāpēc sanervozējos un lai gan etapus līdz pat 6.kp veicu šķietami labi, nejutos īpaši pārliecināti un nepalīdzēja arī noķertais amerikānis. Kļūda 6.kp rajonā bija tīri steigas rezultāts un nedrošība 7.kp rajonā pavisam izsita mani no sliedēm. Sāku jau pārķert etapu, atjēdzos ļoti ātri, bet viss tas kopā deva maksimāli lielu nepārliecinātību. Tas viss kulminējās etapā uz 11.kp, kur, tā vietā, lai izvēlētos drošu variantu taisni, joprojām sev nezināmu iemeslu dēļ novirzījos uz dienvidiem un nogāzē iepeldēju cerībā uz veiksmi. Bet veiksme neko nevar izdarīt, ja neesmu pat ne tuvu kontrolpunktam. Šī kļūda bja ļoti liela, ap 1'50''. Pēc tam adrenalīna līmenis jau bija ļoti krities, sapratu, ka laba rezultāta nebūs un skrēju ar smadzenēm, nevis sirdi. Tas, protams, deva tehniski krietni labāku distances beigu daļu, bet ātrums bija krities.
Rezultātā 83.vieta ar laiku 41:18 (+10:58 Gustav Bergman). Trulākais ir tas, ka ar tik netīru skrējienu biju pēdējais starp sešiem latviešiem, bet līdz otram labākajam pietrūka tikai aptuveni kļūdu tiesa. Kārtējais atgādinājums tam, ka lielajā mačā nav jāizdara nekas īpašs, vienkārši jābūt sev pašam. Īpašai jābūt gatavošanās daļai.
Vakars pēc vidējās distances fiasko bija diezgan depresīvs, būšu atklāts.
Vakars pēc vidējās distances fiasko bija diezgan depresīvs, būšu atklāts.
Te nu nonākam pie PK specifikas - 83. starta vieta nenozīmē, ka apkārt būs īpaši slikti orientieristi. Apkārt ir kaut kādi mežoņi, kas skrien ātri un, skrienot barā, arī orientēšanos var veikt ļoti labi.
Uz pirmo kp izvēlējos kreiso apkārtvariantu pa ceļu un taku, kas līderiem bija lēnāks, bet liekas, ka pret man līdzīgajiem sportistiem ievinnēju, jo pirmajā kp biju jau noķēris sportistu grupu, kas startēja man priekšā. Kā vēlāk izrādījās, ar šiem pašiem džekiem arī noskriešu visu distanci.
Taurenītī orientēšanās bija interesanta, bet izkliede nebija pietiekama, lai izkliedētu grupu. Man, piemēram, viss sakrita ar noķerto Edgaru Bertuku un, lai gan dažbrīd mūsu ceļi atšķīrās, tomēr visu noskrējām +/- kopā. Pēc tam sākās blieziens kopā ar grupu. Sākumā vēl centos izrādīt kādu iniciatīvu, kā, piemēram, ceļā uz 14.kp, kur citi skrēja pa kreisi, bet, kad sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi, vienkārši un brutāli atsēdēju līdz pat karšu maiņai pirms garā etapa.
Otru garo etapu iesāku kopā ar pārējiem, bet vēlējos pamēģināt aizbēgt un varbūt noķert kādu priekšā esošo grupu un izlēmu doties pa kreisi cerībā, ka man būs kāds sekotājs, kas palīdzēs uzturēt tempu. Cerības izrādījās veltas un savu variantu varēju īstenot vienatnē. Tā arī darīju. Centos, bet sapratu, ka temps nav tāds pats kā iepriekš. Tāpēc interesanti, ka kp rajonā tomēr biju priekšā grupai. Taču pārsvars izrādījās pārāk mazs, lai to noturētu - pēc nelielās kļūdas uz 19.kp atkal bijām kopā. Interesanti, ka ātrākais variants otrajā garajā etapā būtu garais ziemeļu apkārtvariants pa ceļiem, kuru veica, piemēram, Sirmais. Atšķirība nebija lielāka par 40'', bet tomēr.
Pēc etapa vienatnē biju atguvies un spēju turēt tempu grupas galvgalī, parūpējoties arī par orientēšanās daļu. Taču, kad austrālis McNulty (kura uzvārds aizdomīgi sakrīt ar šobrīd man aktuālā seriāla The Wire galveno varoni) un polis Olejnik karšu maiņas marķētajā posmā uzņēma tempu, lai noķērtu pie apvāršņa vīdošo grupu, es viņiem sekot nespēju un pēdējais aplītis izvērtās par cīņu ar citiem cīņu biedriem. Diemžēl, lai arī biju vadībā uz pēdējo kp, nespēju no kartes nolasīt, kur būs labāka skrienamība un šī nianse izmaksāja man iespēju finišā pacīnīties par dažām vietām augstāku pozīciju.
Rezultātos šajā dienā pakāpos uz 62.vietu kopvērtējumā un trešo starp latviešiem. Rezultāts, protams, neizskatās nekas spīdošs, bet man tas ir labi. Arī parādītais sniegums tehniski un fiziski bija ļoti labs un nelika kaunēties. Taisni žēl, ka nebija labāka starta pozīcija.
Pēc vienas brīvdienas pienāca laiks ļoti spilgtai epizodei manā līdzšinējā karjerā - startam sprinta stafetē Helsinku centrā.
Mūsu sastāvs ar nosaukumu LAT I, nebija gluži LAT I, drīzāk LAT2,5, jo nebijām gluži stiprākais iespējamais izlases virknējums. Drīzāk bijām tie, kuri neatteica izlasei. Par to tikām atalgoti ar brīnišķīgu pieredzi.
Es skrēju otro etapu četru etapu stafetē. No karantīnas visi otrie etapi reizē devāmies uz pirmsstarta zonu. Jau šis skrējiens bija īpašs, jo tikām izvesti cauri metro stacijai. Taču, kad nonācām pirmsstartā un ieraudzījām uz katedrāles pakāpieniem sēdošo skatītāju pūli, mums visiem aizrāvās elpa un sejā parādījās smaids - orientieristiem ārkārtīgi reti ir iespēja sajusties šādi.
SPRINTA STAFETES KARTE
Līga stafeti man nodeva 33.vietā, kas bija aptuveni tā, kā varēja gaidīt. Un atkal - salīdzinoši zemā pozīcija nenozīmēja, ka apkārt kāds būtu īpaši švaks. Nu, varbūt viens moldāvs. Jau etapā uz 2.kp izvēlējos variantu, kuru laikam paņēmu absolūti vienīgais, bet tas nebija ļoti slikts, varbūt zaudēju ap 2-3 sekundēm, bet varbūt nedaudz zaudēju tāpēc, ka bija jāskrien vienatnē. Distance pagāja ļoti ātri. Orientēšanās manam sprinta tehniskajam līmenim bija samērā izaicinoša un iespringt tīri uz skriešanu varēju vienīgi beigās, kam sagatavoties palīdzēja garie un vienkāršie etapi pirms un pēc skatītāju etapa. Skatītāju etaps bija atsevišķs stāsts, jo tas bija koridors, kurš pa jau minētajām kāpnēm cauri skatītājiem veda augšup uz katedrāli. Distances beigas bija šķietami sarežģītas, bet, skrienot kopā ar citiem, tehniski problēmas nesagādāja. Bija jāskrien.
Galu galā noskrēju labi un pacēlu pāris pozīcijas - uz 31.vietu. Labākajam etapa laikam zaudēju 1:12, kas nav nekas izcils, bet agrāk pasaules labākajiem o-sprinteriem esmu zaudējis arī daudz vairāk. Vēl pēc trešā etapa, kurā Uldis piedzīvoja iespaidīgu (un asiņainu) tikšanos ar Helsinku pilsētas infrastruktūru, bijām turpat pie principiālajiem konkurentiem lietuviešiem un igauņiem. Pēdējā etapā Elizabetei neizdevās tas labākais skrējiens un beigās mums 36.vieta.
Šis Pasaules kausa posms bija emociju pārpilns - smaga vilšanās sevī vidējā distancē, pārliecības atgūšana iedzīšanā un tīrs baudījums sprinta stafetē. Iemācījos lērumu par to, kā startēt augstākā līmeņa sacensībās un kā kontrolēt savas emocijas svarīgākajās sacensībās. Skaidrs ir arī tas, ka pret pasaules labākajiem orientieristiem trūkst visos aspektos, bet fiziskais ir tas, kur jāpieliek visvairāk. Ko šie rezultāti nozīmē WOC sakarā? Jūlijā sākumā Norvēģijā būs noslēdzošās atlases sacensības. Izskatās sarežģīti tikt pie starta vietas vidējā distancē - tādā gadījumā man, visticamāk, būtu jāuzvar atlikusī vidējās distances atlase. Savukārt garā distance varētu būt reāla - vienkārši jāparāda, ko spēju!
Pēc etapa vienatnē biju atguvies un spēju turēt tempu grupas galvgalī, parūpējoties arī par orientēšanās daļu. Taču, kad austrālis McNulty (kura uzvārds aizdomīgi sakrīt ar šobrīd man aktuālā seriāla The Wire galveno varoni) un polis Olejnik karšu maiņas marķētajā posmā uzņēma tempu, lai noķērtu pie apvāršņa vīdošo grupu, es viņiem sekot nespēju un pēdējais aplītis izvērtās par cīņu ar citiem cīņu biedriem. Diemžēl, lai arī biju vadībā uz pēdējo kp, nespēju no kartes nolasīt, kur būs labāka skrienamība un šī nianse izmaksāja man iespēju finišā pacīnīties par dažām vietām augstāku pozīciju.
Rezultātos šajā dienā pakāpos uz 62.vietu kopvērtējumā un trešo starp latviešiem. Rezultāts, protams, neizskatās nekas spīdošs, bet man tas ir labi. Arī parādītais sniegums tehniski un fiziski bija ļoti labs un nelika kaunēties. Taisni žēl, ka nebija labāka starta pozīcija.
Pēc vienas brīvdienas pienāca laiks ļoti spilgtai epizodei manā līdzšinējā karjerā - startam sprinta stafetē Helsinku centrā.
Mūsu sastāvs ar nosaukumu LAT I, nebija gluži LAT I, drīzāk LAT2,5, jo nebijām gluži stiprākais iespējamais izlases virknējums. Drīzāk bijām tie, kuri neatteica izlasei. Par to tikām atalgoti ar brīnišķīgu pieredzi.
 |
| Skats, kas paliks atmiņā |
SPRINTA STAFETES KARTE
Līga stafeti man nodeva 33.vietā, kas bija aptuveni tā, kā varēja gaidīt. Un atkal - salīdzinoši zemā pozīcija nenozīmēja, ka apkārt kāds būtu īpaši švaks. Nu, varbūt viens moldāvs. Jau etapā uz 2.kp izvēlējos variantu, kuru laikam paņēmu absolūti vienīgais, bet tas nebija ļoti slikts, varbūt zaudēju ap 2-3 sekundēm, bet varbūt nedaudz zaudēju tāpēc, ka bija jāskrien vienatnē. Distance pagāja ļoti ātri. Orientēšanās manam sprinta tehniskajam līmenim bija samērā izaicinoša un iespringt tīri uz skriešanu varēju vienīgi beigās, kam sagatavoties palīdzēja garie un vienkāršie etapi pirms un pēc skatītāju etapa. Skatītāju etaps bija atsevišķs stāsts, jo tas bija koridors, kurš pa jau minētajām kāpnēm cauri skatītājiem veda augšup uz katedrāli. Distances beigas bija šķietami sarežģītas, bet, skrienot kopā ar citiem, tehniski problēmas nesagādāja. Bija jāskrien.
 |
| Helsinku iekšpagalmā |
Šis Pasaules kausa posms bija emociju pārpilns - smaga vilšanās sevī vidējā distancē, pārliecības atgūšana iedzīšanā un tīrs baudījums sprinta stafetē. Iemācījos lērumu par to, kā startēt augstākā līmeņa sacensībās un kā kontrolēt savas emocijas svarīgākajās sacensībās. Skaidrs ir arī tas, ka pret pasaules labākajiem orientieristiem trūkst visos aspektos, bet fiziskais ir tas, kur jāpieliek visvairāk. Ko šie rezultāti nozīmē WOC sakarā? Jūlijā sākumā Norvēģijā būs noslēdzošās atlases sacensības. Izskatās sarežģīti tikt pie starta vietas vidējā distancē - tādā gadījumā man, visticamāk, būtu jāuzvar atlikusī vidējās distances atlase. Savukārt garā distance varētu būt reāla - vienkārši jāparāda, ko spēju!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru