Normālā sezonā ar orientēšanās mačiem un treniņnometnēm pārpildītā kalendārā nav viegli atrast iespēju tā sirsnīgi uzskriet kādos skriešanas pasākumos. Bet, tā kā šī sezona ir tieši pretēja normālai, tāda iespēja radās divas reizes nedēļas ietvaros.
3000m stadionā
Treniņa nolūkos izlēmu piedalīties Latvijas Skriešanas centra rīkotajās sacensībās, kas atklāja vieglatlētikas sezonu. Piecus vai sešus gadus nebiju stājies uz starta līnijas, lai riņķotu pa tartana seguma ovālu. Līdz ar to bija piemirsies tas haoss, kas valda vieglatlētikas sacensībās - skopa informācija, dīvaina pieteikšanās, neorganizētība sacensību norises vietā, absolūti neprecīza sacensību programa un, šajā gadījumā arī līdz pēdējam brīdim nezināms sadalījums starta grupās. Par laimi, man šīs sacensības bija tikai labs treniņš un iesildīšanās pirms vakarā gaidāmās nakts orientēšanās stafetes, tāpēc pārāk par to visu neiespringu un visu negatīvo atsvēra spēcīgais dalībnieku sastāvs.
Par skrējienu nav ļoti daudz, ko teikt. Septiņu ar pusi ne pārāk aizraujošu ciešanu apļi. Jau no sākuma reāli novērtēju savu personīgo rekordu starp pārējiem un iekārtojos pašā aizmugurē. Pēc pārsimts metriem pieklājības pēc dažus apdzinu, bet tie paši apspēlēja mani pēdējā aplī. Temps visu skrējienu tā arī tirinājās ap 3:10 un, iespringstot pēdējā aplī, rezultātu izdevās nodzīt līdz 9:28,2, kas deva 14.vietu. Tas, pēc gadiem ilgas atturēšanās, ne pārāk pārsteidzoši, ir jauns personīgais rekords. Nav tas rezultāts, ar kuru var lielīties mazbērniem, bet priekš manis - ir labi.
Latvia Trail Race blieziens Daibē
Nedēļu vēlāk treniņplānā gluži cits skrējiens - taku (kādu taku?) skrējiens Latvia Trail Race Daibē, kas principā ir nekuriene dīķa malā. 16km pa kalniem, purviem, dubļiem, granteni +30 grādu siltumā.
 |
| Tas nav nepieciešami, bet patīkami. Foto: Oskars Freijs |
Jau drīz pēc starta, skrienot pa Daibes kalniņiem, izveidojās orientieristu atrāviens, kurā bez manis ietilpa arī Uldis Upītis, Kristaps Magone, Alvis Reinsons un Andris Jubelis, kurš pirms nedēļas stadionā bija mani apsteidzis par 20''. Skrējiena pirmās daļas motīvs bija pēc iespējas mazāk uzņemties vadību un taupīt spēkus salīdzinoši garās distances beigu daļai. Atklātais purvs ļāva UU, AJ un man nedaudz atrauties no sekotājiem, bet viņi mūs pēc tam atkal drīz vien noķēra. Kad nonācām uz "ātrumposma" 1,5km pa granteni, vadību pēkšņi uzņēmās KM un uzkurināja tempu zem 3:30min/km. To un tā sekas izturējām tikai mēs ar UU un cīņa par uzvaru pēkšņi pārvērtās par dueli.
 |
| Pāris metrus aiz līdera. Foto: Ojārs Millers |
Kritisks moments pienāca mirklī, kad kārtējā purvā neveiksmīgi aizķēru apavu un nācās apstāties uz 5''-10'', lai to sakārtotu. Pa to laiku UU, protams, jau atrāvās un gandrīz pazuda skatienam. Par laimi, izdevās saglabāt atstatumu un kilometra, pusotra laikā to palēnām likvidēt. Kad nonācām pie kāpiena bijušajā grants karjerā, jau biju nokļuvis vadībā un jutu, ka UU spēki ir galā. Izskrienot no karjera, nedaudz palielināju intensitāti un drīz vien jau biju ārpus redzesloka. Tajā brīdi sapratu, ka, nekam dramatiskam nenotiekot, būšu uzvarējis. Lūzums tā arī nepienāca un varēju pat izbaudīt pēdējo 2km purvus, dubļus un grāvjus. Pašam šķita, ka veicu šo posmu skrienot, bet, iespējams, no malas tas tā neizskatījās - katrā gadījumā dunduri tā nedomāja, beidzot panāca un sāka ēst mani.
Emocijas finišā bija patīkamas - un ne jau tikai uzvaras dēļ. Priecājos par to, ka jutos labi un pārspēju konkurentus, kas parasti ir stiprāki par mani. Priecājos par skaisto un skarbo skrējienu. Priecājos par to, ka esmu dzīvs, vesels un spēcīgs - šajā skrējienā to varēju izjust par 100%.
 |
| Arī mazās uzvaras ir jāizbauda. Foto: Oskars Freijs |
Pretēji stadiona skrējienam, LTR distance bija nemitīgi interesanta un mainīga - jādomā līdzi katram solim. Saprotu stadiona skaistumu - skriešanas soļa elegance un tehnikas slīpēšana, fizisko grūtību "tīrība" un tiekšanās uz perfekciju. Novērtēju vieglatlētu spēku un ātrumu un savā ziņā vēlētos viņiem līdzināties, taču taku skriešana ir nesalīdzināmi interesantāka un baudāmāka galvenokārt distancē sastopamo grūtību dažādības dēļ. Protams, ja jāsalīdzina sportiskais līmenis, t.i., kur grūtāk gūt panākumus pat Latvijas līmenī, - augstāks tas ir stadionā.
Taču tipiskā skrējēja izvēle par labu takām, nevis stadionam vai šosejai ir pilnīgi saprotama un pamatojama ar sacensību kvalitātes dramatiskajām atšķirībām. Arī šoreiz 1:0 taku skrējiena labā. Respekts Edijam Dzalbam un viņa komandai par šāda pasākuma organizēšanu - ārpus trases viss bija teju ideāli un pati trase pārspēja visu. Ņemot vērā, ka šis ir paveikts vien 20 gadu vecumā, kas to lai zina, kas sagaida nākotnē - varbūt viņam pa spēkam būtu izglābt stadionu sportu Latvijā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru