Kaut kādā nesaprotamā veidā mūsu valsts ir izvērtusies par Koronas oāzi, kurā dzīve un, kas vēl būtiskāk, orientēšanās sacensības, notiek bez būtiskiem ierobežojumiem, kamēr tuksnesī viss ir atcelts. Tad nu vārāmies savā sulā. Tā ir iespēja nacionālos čempionātus uztvert nopietnāk un tur atrast unikālu konkurences līmeni.
Garā distance - ar pārliecību nepietiek
Tā kā garajā distance joprojām ir vienīgā, kurā man nav izdevies izcīnīt Latvijas čempionāta medaļu, jau paŗis gadus esmu uz to koncentrējies vairāk. Arī šogad. Pat aizbraucu un viens pats pāris dienas patrenējos pie Pļaviņām. Rezultāti skriešanas sacensībās un sajūtas treniņos pirms čempionāta ļāva man sacīt, ka vēl labāk nebūtu varējis sagatavoties - pēc sajūtām šķita, ka šoreiz varētu pa īstam iesaistīties cīņā ne tikai par medaļām, bet arī par uzvaru.
Tomēr reti kad viss izdodas kā plānots. Jau divas dienas pirms sacensībām un tveicīgajā sacensību dienā it īpaši mani pārņēma dīvainas sajūtas - strauji pasliktinājās pašsajūta, dīvains smagums ķermenī un paaugstināts sirds ritms. Nervi, sajūtas ir mānīgas un tā tālāk - vienmēr cenšos sevi pārliecināt, ka uz starta līnijas stāšos gatavs labākajam. Tomēr ar pārliecību vien nepietiek.
Distanci sāku nepieciešamajā intensitātē, bet jau jutu, ka šitā līdz galam netikšu. Sajūtas pasliktinājās, temps kritās un cerības pavisam izdzēsās, kad mani pirms skatītāju kp noķēra un atstāja topošais čempions. Pēc tam atlika vienkārši izdzīvot un ar zemu motivāciju pieveicu visu distanci. Kā izrādījas - veltīgi. Prāta aptumsuma brīdī biju izlaidis atzīmēšanos dzirdināmajā kp tauriņa viduspunktā - dsq klasika.
Jāatzīst, ka arī pārāk neizbaudīju apvidus izvēli valsts čempionātam - kādreiz Jauju slēpošanas trases apkārtne tiešām varētu būt bijis lielisks mežs, bet tagad no meža tur maz palicis un iznāca tāds kā vairāk taku skrējiens. Citādi viss organizēts teicami!
Pēc šīs distances nolikos un vairākas dienas noslimoju.
Negaidīts panākums sprintā
Sezonu izdalot ar divi, tā sanāk diezgan kompakta. Jau divas nedēļas pēc garās distances dalījām sprinta medaļas Valmierā.
Tā kā viena nedēļa pēc garās distances bija norakstīta, cerības uz sprintu bija diezgan piezemētas. Labi, ka izdevās laicīgi atgūties, lai paspētu noskriet ļoti vērtīgu sprinta treniņu dienu Kandavā un Talsos (izmantojot Latvijas izlases kartes, distances un OK Saldus viesmīlību). Kādreiz, senos laikos, kad šīs sacensības vēl bija plānotas kā WOC atlases, biju sācis darbu pie personīgās sacensību apvidus kartes izveides, kas nav nekas neparasts orientēšanās fanātiķu vidū. WOC atcēlās, atlases tāpat un darbs pie kartes apstājās. Tomēr pēdējā nedēļā pirms čempionāta saņēmos darbu pabeigt un vismaz toerētiskā ziņā varēju pilnvērtīgi sagatavoties čempionātam.
Karte.
Līdz ar to distancē bija maz pārsteigumu un tā šķita diezgan vienkārša. Tas, protams, nenozīmē, ka iztiku bez nelielām kļūdām. Tomēr izredzes uz sudraba medaļu zaudēju mistikā un joprojām līdz galam nesaprotamā laika zaudējumā distances beigās uz 20. un 21.kp. Varbūt pārāk atslābu.
Šoreiz sekundes bija manā pusē - zaudēju Andrim Jubelim un Uldim Upītim, bet par četrām sekundēm apsteidzu Renāru Rozi, tādējādi negaidīti izcīnīju bronzas medaļu, kas man ir jau trešā LČ sprinta medaļa pēc kārtas.
Līdz pat 8.vietai rezultāti bija diezgan kompakti (3.-8.vieta 18’' ietvaros) un droši vien, ka uz manu pozīciju kā reāli aizsniedzamu raudzījās daudzi. Tomēr rezultātiem, pat ja tos izšķir sekundes vai to daļas, parasti ir kaut kāds vairāk vai mazāk redzams pamatojums. Tā var būt arī uzzīmēta sacensību apvidus karte.
Sprinta stafetē tikai meitenes
Sprinta stafete ir interesanta un emocionāla. Tikai tur maz ko izšķir pirmie divi etapi - pārsvarā viss izšķiras pēdējo etapu veicošo meiteņu starpā. Mums Ozona klasiskais sastāvs - Dāvis, es, Elizabete. Pagājušajā gadā bijām favorīti, šoreiz vairs nē. Man otrajā etapā bija jāmēģina sagādāt Elizabetei pietiekami cerīgu pozīciju.
Startējot 8.vietā, 11’’-15’’ aiz spēcīgajiem Ulda Upīša un Artjoma Rekuņenko, man nebija iekšā viņus panākt. Kopā skrienot, viņiem izdevās aizbēgt no mums pārējiem vēl par pusminūti. Tomēr man izdevās ļoti skrienamajā distancē pakāpties uz 3.vietu, 43’' aiz līdera, pat nedaudz (12''+) atrauties no sekotājiem. Tomēr neviens no šiem intervāliem nebija pietiekami būtisks, lai sacensības būtu izšķirtas pirms trešā etapa sākuma. Pēdējā etapā, kā parasti, bija daudz drāmas, šoreiz ne tikai kļūdas un pzoīciju maiņas distances beigās, bet arī ļoti daudz izlaistu kontrolpunktu un diskvalifikāciju. Šajā dīvainajā spēlē mēs izrādījāmies vieni no lielākajiem ieguvējiem - ap kakliem sudraba medaļas, lai arī OK Kāpa komandai zaudējām vairāk kā divas minūtes.
Kā sprinta cienītājam man ir prieks redzēt, ka ar katru gadu sprinta čempionāts tiek organizēts arvien labāk un labāk. Sprints, nemaz nerunājot par sprinta stafeti, ir vispiņķerīgākais orientēšanās formāts.
Izcila orientēšanās vidējā distancē
Vidējā distance piejūrā teorētiski izklausās ideāli - ātrs, tehnisks apvidus, kas prasa intensīvu kartes lasīšanu un teicamu virzienu. Šādā apvidū esmu trenējies visu savu orientierista mūžu un arī Garezeri, kur šogad notika LČ vidējā distancē un stafetē, man ir ļoti labi pazīstams mežs. Tāpēc zināju, ka distancē, protams, būs sarežģīti etapi, bet pārsvarā tā būs vienkārši ļoti ātra distance, kurā izšķirošas būs nianses. Tā vēl jo vairāk izrādījās tāpēc, ka organizatori izvēlējās mūs pārāk daudz nelaist neizteiktajā reljefā pie pašas jūras - inspektors to skaidroja ar pārāk lielu veiksmes faktoru.
Distanci veicu praktiski ideāli - laika zaudējums orientēšanās ziņā ne lielāks par 25’’, kas ir vairāk kā pieņemami. Iespējams, visu laiku labākais LČ manā izpildījumā. Fiziski jutu, ka kaut kas īsti līdz galam nestrādāja. Forma bija ļoti laba, bet otrajā distances pusē pietrūka spēka, lai skrietu tikpat ātri kā medaļu ieguvēji. Rezultātā ceturtā vieta. Tas tiešām nav slikti, bet mērķis, protams, bija medaļa, līdz kurai pietrūka aptuveni minūte. Minūti nekur izrakt nevarētu. Jāatzīst, ka arī medaļu ieguvēji tiešām labi noskrēja - Zērnis un Bertuks arī praktiski nekļūdījās.
Ir interesanti, kad ir tik līdzīga un spēcīga konkurence. Daudz ko izšķir sīkumi un nianses - kā nu katrs iepriekšējās dienā ir gulējis, ēdis, stresojis. Mūsu ģimenē čempionāta nedēļa bija arī bērnudārza atgriešanās un, protams, ka bērni īpaši daudz nekavējās un saslima - varbūt man fonā arī bija jūtama slimība vieglā formā.
Iespēja bija…
Dienu pēc vidējās dienas - stafete. Sastādījām diezgan nekonvencionālu komandu. Mēs ar Dāvi talkā ņēmām Ivaru Žagaru, kurš arī 49 gadu vecumā varēja mums palīdzēt otrajā etapā. Man nebija liela izvēle - bija jāuzņemas pēdējais etaps.
Vairāku apstākļu dēļ neizdevās pārāk labi atjaunoties pēc vidējās distances. Tomēr, saņemot etapa maiņu trešajā vietā, 10-15’' priekšā sekotājiem, visas negatīvās domas tika aizmirstas un biju gatavs cīnīties par četrus gadus neizcīnītu medaļu.
Varbūt biju pārāk satraukts vai steidzīgs, bet jau uz trešo kp nesapratu tā rajonu, atstāju gandrīz pusminūti un ļāvu sevi noķert Rihardam Krūmiņam (OK Alnis) un Renāram Rozem (OK Ogre). Turpinājums bija labs. Jutu, ka temps ir par augstu, bet negrasījos padoties. Līdz skatītāju kp jau biju atguvis pozīciju, bet sekotāji turpat vien bija.
Man par lielu izbrīnu, pie 13.kp mūsu grupiņai pievienojās Ilgvars Caune (OK Azimuts), kurš etapu biju iesācis ar drošu pārsvaru. Viņš uzkurināja tempu un centos neatpalikt. Diemžēl jau pavisam neilgi pēc tam pieļāvu izšķirošu kļūdu.
Pēc tam atlika tikai noturēt piekto pozīciju, kuru visnopietnāk apdraudēja Edgars Bertuks (OK Alūksne-Ape), nonākot plecu pie pleca ar mani ceļā uz pēdējo kp. Taču tāpat kā mēs nekad neuzzināsim, kā man būtu veicies sprinta finiša cīņā ar jauniešiem, Bertuks nekad neuzzinās, vai būtu ticis man garām finiša koridorā - viņu pievīla atzīmēšanās iekārta.
Sanāca pievilt sevi un komanas biedrus, bet savā ziņā šāda kļūda ir attaisnojama - ja man likās, ka daru pareizi, tad tā arī bija jādara.
---
Sanāca izlaist maratona distanci, lai startētu Somijas čempionātā garajā distancē. Šogad palicis vēl tikai viens Latvijas čempionāts - nakts distancē 10.oktobrī. Tam nav liela sportiskā nozīme, bet būs interesanti skriet distanci ar kopējo startu naktī tik Latvijas orientēšanās mērogiem eksotiskā vietā kā pie Lubānas ezera.
Visi foto: Jānis Līgats
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru