Tomēr, lai arī stafete bija svarīga, gribēju izmēģināt spēkus arī individuālajās sacensībās. Somijas čempionāta līmenis ir ļoti augsts. Organizatoriski viss ir perfekti - kartes, distances, sacensību centrs, visas lietas ap pašām sacensībām. To vienmēr ir patīkami izbaudīt. Arī dalībnieku sastāvs ir spēcīgs - Jukola ir pilnīgi pietiekams mērķis ļoti augstā līmenī trenēties desmitiem somu elites orientieristiem, kuriem nekad nebūs izredžu startēt Pasaules čempionātā vai pat Pasaules kausa posmā. Līdz ar to labākie, teiksim, seši, ir tiešām ārkārtīgi spēcīgi orientieristi, kuri varētu iekļūt pasaules top20, bet vēl kādi vismaz 20 orientieristi ir tādi, kas, piemēram, reāli pretendētu uz Latvijas izlasi. Un arī pārējie fināla dalībnieki nav slikti orientieristi. Šogad ceļojumu ierobežojumu dēļ gan startēja tikai daži ārzemnieki.
PĀRSTEIDZOŠI LABA IZTURĪBA GARAJĀ DISTANCĒ
Visām individuālajām čempionāta distancēm pirms fināla ir kvalifikācija. Trīs kvalifikācijas grupas, no katras 17 labākie tiek A finālā, pārējie - B vai C. Līdz šim individuāli Somijas čempionātā biju startējis tikai vienreiz - 2018.gadā, kad ar lielām pūlēm iekļuvu vidējās distances finālā. Tāpēc arī šoreiz garās distances kvalifikāciju uztvēru ļoti nopietni un nolēmu neko netaupīt. Uzdevumu gan atviegloja starta izloze, kas man divas minūtes aiz muguras ielika spēcīgu jauno somu Arttu Syrjäläinen.
Q
Distanci iesāku diezgan ātri (3.splits uz 1.kp) un ar kļūdu uz 2.kp. Pēc tam nedaudz nomierināju orientēšanos un turpināju pieņemamā tempā, bez īpašām kļūdām. Pie 9.kp mani noķēra iepriekš minētais talants, un tad ieslēdzu vienkārši brutālu atsēdēšanas režīmu, kuru izturēju līdz distances beigām.
Nav, ar ko lepoties, bet tāds šis sports dažreiz ir. Lepojos vienīgi ar to, ka šoreiz spēju izturēt šādu man tik nekomfortablu situāciju līdz galam. Atlikums bija komfortabili izcīnīta vieta finālā.
F
Kaut kādā veidā izdevās ļoti labi atjaunoties un finālu iesāku pilnā ātrumā. Negribu ieslīgt sīkumos, bet distances pirmajā pusē jutos ļoti labi, izbaudīju apvidu un centos skriet tik ātri, cik vien orientēšanās atļāva. Nevienu nesastapu līdz pat tauriņam, to veicu ar vienu kļūdu, bet pietiekami labi, lai redzeslokā nonāktu divi pirms manis startējušie Sāru brāļi. Vienu no tiem noķēru jau nākamajā etapā, kurā ceļu variantu izvēlējos tikai pēc viņa muguras, savukārt otra brāļa bēgšanas mēģinājumu apturēju pie 20.kp, kad beidzot izdevās tikt klāt arī viņam. Diemžēl turpinājumā mani neviens no viņiem nepavadīja. No 19. līdz 23.kp patiesībā bija diezgan kritiska distances daļa - pieļāvu nelielas kļūdiņas un sāku justies arī diezgan noguris. Taču skatītāju kp komentētājs bija pietiekami laipns, lai angliski informētu mani un klātesošos, ka tobrīd esmu otrajā vietā. Astoņas ar pusi minūtes aiz līdera. Bet otrajā vietā. Nezinu, vai pa galvu iedeva kārtējā patērētā želeja, vai psiholoģija, bet saņēmos un veicu tiešām labu pēdējo apli. Skrēju ātri, bet centos neaizrauties un izpildīt arī orientēšanos daļu.
Pēc 122 minūšu cīņas atalgojums bija 15.vieta, kas, būsim reāli, visticamāk, ka paliks mans visu laiku labākais Somijas čempionāta individuālais rezultāts, kā arī nopelnīti līdz šim labākie WRE punkti. Uzvarētājam Olli Ojanaho zaudēju vairāk kā 15, trijniekam nedaudz mazāk par 10 un 10.vietai - četras ar pusi minūtes. Ļoti apmierināts. Pārsteigts par to, ka pietika izturības visu distanci ne tikai izdzīvot, bet arī būt ofensīvam un visu laiku meklēt iespējas skriet ātrāk. Šķiet, ka pēdējo divu gadu laikā esmu sapratis arī šo to par skriešanu ziemeļu apvidos.
REALITĀTE SPRINTĀ
Latvijas čempionātos izcīnot medaļu sprintā, bet paliekot bez tām meža distancēs, loģisks ir jautājums par to, vai gadījumā nevajadzētu likt visu uz sprinta kārts, lai sasniegtu labu rezultātu lielajos čempionātos. Tomēr apzinos, ka sprints Latvijā un sprints pasaulē nav gluži viens un tas pats. Lielākās atšķirības ir apvidus un distanču sarežģītībā. Tāpēc vēlējos notestēt spēkus arī Somijas čempionātā, kur attaisnojās cerības uz pasaules līmeņa distanci.
Q
Kvalifikācija bija negaidīti vienkārša. Tā kā sapratu, ka distance ir tik bliežama, secināju, ka rezultāti būs diezgan cieši un nav, ko taupīties. Tas nebija gluži pareizi. Pēc distances veikšanas pilnā ātrumā, izcīnīju 6.vietu kvalifikācijas grupā, pēdējo finālam derīgo - 17. - pozīciju, apsteidzot par 50 sekundēm. Tā, piemēram, topošais čempions Aleksis Niemi distanci veica komfortablā tempā, jo man priekšā bija tikai 10’’.
F
Fināls pāris stundas vēlāk jau bija pavisam cits stāsts. Ļoti sarežģīta distance, detalizēts apvidus un distances pēdējā trešdaļā arī jūtams fiziskais plīsiens. Nebiju gatavs tik sarezģītai distancei. Daudzreiz bija grūti vispār ieraudzīt variantus, mēdzu ņemt to, kuru pirmo ieraudzīju un daudzviet tā kļūdījos. Uz prmo kp, piemēram, pieļāvu kļūdu, kartē nepamanot sētu pirms paša kp. Dažviet nespēju ieekonomēt pāris sekundes, izvēloties ideālo trajektoriju. Vārdu sakot, jūtams sprinta treniņu trūkums. Kļūdās atstāju ap 45 sekundēm, kas nav katastrofāli, bet, protams, par daudz, lai parādītu labu rezultātu - šoreiz 28.vieta.
Secinājums - man patīk sprints un nav tā, ka būtu briesmīgs sprinteris, bet tā nav arī mana izteikti stiprākā puse. Visticamāk, ka arī turpmāk sprintam pievērsīšos tikai kampaņveidīgi pirms nozīmīgām sprinta sacensībām.
Organizējot sprintu, skrienot treniņus un nu jau arī vairākas sacensības jaunā sprinta karšu standarta kartēs, neesmu kļuvis par tā fanu, patiesībā nesaprotu, kā kaut ko tik šausmīgu varēja izdomāt - tas ne tikai liek orientieristiem, kuri jau tā nav īpaši noteikumu lasīšanas piekritēji, mācīties mulsinošos sprinta apzīmējumus no jauna, bet nekādi neuzlabo situāciju - apstādījumus kartē ir nenormāli grūti saskatīt un šķērsojamo mūrīšu apzīmējums arī izraisa vienīgi mulsumu. Kopējā kartes krāsu gamma ir kļuvusi piesātināta un padara karti nelasāmu.
PĀRSPĪLĒTĀS AMBĪCIJAS STAFETĒ
Pēdējās dienās pirms stafetes notika izmaiņas komandas sastāvā - Joonas atsvaidzināja traumu, viņu nācās aizstāt, un mani pārvietot no iecerētā pirmā uz otro etapu. Juho, es, Topias un Olli-Markus - tādā sastāvā centāmies izaicināt varenos. Tagad atskatoties, mūsu ambīcijas šķiet stipri pārspīlētas. Reāli mūsu mērķim bija jābūt top10.
Iepriekšējās nedēļas nogales labās atjaunošanās starp kvalifikāciju un finālu dēļ nebiju īpaši nobažījies par atjaunošanos starp sprintiem un nākamajā dienā gaidāmo stafeti, bet realitātē sprinti bija atstājuši diezgan iznīcinošas sekas uz manu gatavību skriet lielā ātrumā.
Sava etapa karti saņēmu 30.vietā (28.vietā pēc rezultātiem, bet Juho vēl 10’' pazaudēja, iesākumā paņemot nepareizo nākamā etapa karti), kas bija aiz optimālas pozīcijas, bet ar labu skrējienu būtu visas izredzes tikt atpakaļ peletonā, kas bija turpat, 20-25’’ attālumā. Līdz pat 3.kp mans skrējiens bija ļoti labs - augsts temps un precīza orientēšanās ļāva man pat noķer grupas “asti” un īsākais farsts 4.kp jau deva reālu iespēju tikt, kur vajadzīgs, bet diemžēl nesavācos un nespēju individuāli paņemt 5.kp.
Pieļāvu aptuveni 15’’-20'' kļūdu, kas lika palaist priekšā esošo grupu nenoķeramā attālumā un mani atkal noķēra sekotāju grupa ar Helsingin Suunistajat priekšgalā. Arī nav slikti. Bet tad vēl uz 6.kp nevis vienkārši sekoju uz kontrolpunktu, bet pieļāvu 30’’-40'' lielu paralēlo kļūdu, kas lika atlikušo distances daļu pavadīt, izmisīgi turoties līdzi apkārt esošajiem - divām Kalevan Rasti komandām, dažiem otro komandu un arī Navi 2 skrējējam. Abas Helsinku komandas, ar kurām biju pie 5.kp, atrāvās no mūsu grupas.
Stafeti trešajam etapam nodevu 17.vietā, etapā man 18.(15.vieta), bet vietām šajā stafetes posmā nav tik liela nozīme kā tam, kādā kompānijā esam. Ideāli būtu bijis izmantot situāciju pēc 4.kp un noķert priekšā esošo grupu, kas finišēja 4.-8.vietā. Pietiekami būtu bijis pieķerties Helsinku komandām un stafeti nodot ap 10.vietu, bet nespēju to izdarīt un atstāju daudz darāmā pēdējiem diviem etapiem. Topias nenoskrēja savā parastajā līmenī (pacēla uz 15.vietu) un Olli-Markus pēdējā etapā pietrūka kompānijas varoņdarbiem - 11.vieta, 12 minūtes aiz uzvarētējiem no Tamperes.
Vilšanās pamatīga. Galvenokārt jau pašu nepiepildīto pārspīlēto ambīciju dēļ. Fiziski tuvojos tam līmenim, kurā varu ne tikai nenogremdēt komandu, bet arī to celt, bet tomēr vēl neesmu tur, lai nelielās orientēšanās kļūdas kompensētu ar ātrumu. Kamēr tur neesmu, atliek orientēties ideāli. Ja tas nesanāk, tad esmu spiests piekāpties.
Pēc startiem Somijā svarīgākā sezonas daļa ir noslēgusies. Atlicis vien izbaudīt atlikušās sezonas sacensības Latvijā, cik nu laika apstākļi un Ministru kabinets atļaus. To iesāku jau pirmajā nedēļas nogalē pēc atgriešanās, kad aizraujošā duelī ar Edgaru Bertuku izdevās uzvarēt Ziemeļu divdienās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru