3 x 5.

Šī ir mana pirmā sezona elitē, kad nebūšu izcīnījis nevienu Latvijas čempionāta medaļu. Bija trīs mēģinājumi - vidējā distancē, stafetē un nakts čempionātā. Visos trijos paliku 5.vietā, kas katru reizi nozīmēja kaut ko citu.

Vidējā distance

Kad uzzināju, ka čempionāts būs Ērgļos, nevarēju īsti saprast, kāpēc. Apvidus bija ne pārāk interesants, ne pārāk patīkams. Man, atšķirībā no citiem, nebija iebildumu pret karti vai distances plānojumu, bet kaut kā likās, ka valsts čempionātam, kas daudziem ir sezonas galvenais mērķis, būtu jābūt kaut kam īpašam.

Uz čempionātu ierados, joprojām atkopjoties pēc vasarā piedzīvotās piespiedu pauzes. Ar iekrātām pāris treniņu nedēļām un skaidru skatījumu uz to, ka būs grūti pretendēt uz augstām vietām šajā spēcīgajā konkurencē.

Karte.

Ja apskata manu ceļu distancē, nekam īpaši piekasīties nevar. Bija vietas, kur zaudēju ap 20'' sliktākas skrienamības vai saminstināšanās dēļ, bet tas ir OK bez īpašas gatavošanās konkrētajam apvidus veidam. Skrienot, it īpaši distances otrajā pusē, jutu, ka fiziskā gatavība ir tālu no vēlamās... Piektā vieta likās ļoti dāsns iznākums, par ko ļoti priecājos. Bet 3:50 aiz uzvarētājā situāciju raksturoja patiesāk.

Stafete

Daudzsološa, bet tajā pašā laikā arī eksplozīva Ozona komanda. Ātrs Kolins, kurš iepriekšējā dienā bija gandrīz pēdējais. Reanimēts Dāvis, kurš kopš pagājušās stafetes orientējies dažas reizes un man atkal pēdējais etaps.

Kolinam sanāca labi, bijām līderi, Dāvim nesanāca tik lieliski, bet man, sākot pēdējo etapu, situācija nebija pilnīgi bezcerīga. Startēju kā sestais, ar mazām cerībām panākt pirmās divas komandas, bet 3.-4. vieta bija tikai aptuveni minūti priekšā. Problēma tāda, ka jāķer rokā Bertuks un Jubelis.

Karte.

Vai nu tie bija ar vērienu ieplānotie farsti vai arī skriešanas ātruma trūkums (lai arī jutos labi), bet abus minētos sportistus nākamo reizi pēc starta redzēju tikai finišā. Distancē pieļāvu vienu būtisku kļūdu, kad pasteidzos ar lēmumiem un vienkārši par maz skatījos kartē:

Tas izmaksāja aptuveni minūti. Finišēju 5.vietā, 2:20 aiz trešās vietas. Bija jāskrien ātrāk, lai būtu konkurētspējīgs. Bez īpašām emocijām par savu sniegumu. Vilšanos gan sagādāja citas, ar sacensību organizāciju saistītās lietas, bet man laikam vienkārši par daudz rūp.

 

Nakts

No visiem šī gada Latvijas čempionātiem, visvairāk gaidīju nakts čempionāts. Kopš atgriezos pie treniņiem, noliku sev par mērķi nosargāt pērn izcīnīto titulu. Īpaši forši likās, ka čempionāts notiks priekš nakts orientēšanās netipiskā apvidū - kalnainajā un tehniski grūtajā Līgatnes mežā.

Lai arī gatavošanās ritēja ļoti labi, tieši nedēļu pirms čempionāta izdevās kārtējo reizi šosezon saslimt, noķerot kādu klasisku rudens elpceļu vīrusu. Tas izbojāja startu Siguldas rudens sacensībās, pēdējo treniņu nedēļu un, visticamāk, paņēma arī daļu jaudas pašā nakts čempionātā.

Karte.

Distances sākumā temps bija ļoti augsts, bet tas jau bija sagaidāms. Interesantākā orientēšanās sākās izkliedes daļā:

Vadīju grupu kalnā uz 4.kp, bet nepareizi sapratu, kur esam izskrējuši uz ceļa. Liekas ieberziens zaļajā bija diezgan dārgs.

Pēc tam turpinājām labā tempiņā (par tempu parūpējās pārsvarā Emīls Zērnis un Endijs Titomers), bet ar nelielām orientēšanās neprecizitātēm manā vadībā, piemēram, netrāpot 6.kp, ielienot kaut kādos sakritušos kokos uz 7.kp, izvēloties nepareizu ceļu variantu uz 10.kp u.tml.

Jau izskrienot no tauriņa mūsu grupa bija 1:40 aiz līderu trio Kolina Kolbes, Mārtiņa Sirmā un Ilgvara Caunes, bet tad vēl samērā liela kļūda manā vadībā uz 12.kp, kur visi uzkāpām nepareizajā degunā atmeta mūs vēl tālāk. Endijs izmantoja mūsu čakarēšanos, izejot no 12.kp, aizskrēja prom no mums un beigās pat noķēra no līderu dueta atplīsušo Ilgvaru, bet mēs pārējie turpinājām draudzīgā grupiņā. Ceļot kalnu uz 13.kp sajutu, ka kājas pret kalnu jau ir diezgan beigtas. Tad vēl ievedu grupu pilnīgi neloģiskā 30'' kļūdā uz 15.kp un sāku morāli gatavoties beigu kapājienam ar iznīcinātām kājām.

Loks pēc skatītāju kp bija tieši tāds, kādu biju paredzējis un taktika bija skaidra.

Par laimi visi apjukām 21.kp rajonā, varēju to paņemt pirmais un tad, daudz nedomājot, sākt finišu, kas izrādījās laba taktika - finišā ieskrēju kā... vēlreiz piektais.

Loģiski, ka nevarēju būt apmierināts ar 5.vietu, ja mērķis bija uzvarēt, bet tas nebija tas galvenais neapmierinātības iemesls. Kremt, ka nebiju pietiekami disciplinēts orientēšanās ziņā un darīju tieši to, no kā biju centies izvairīties treniņos - sasteidzu orientēšanos, koncentrējos uz skriešanu un pavirši lasīju karti. Ja būtu kaut vai nesataisījuši lielākās kļūdas - uz 4. un 12.kp - varbūt būtu varējuši ieraudzīt, piemēram, Ilgvara lampas gaismu kaut kur priekšā un aizķerties cīņā par medaļām. Bet, protams, galvenais iemesls, kādēļ neizdevās uzvarēt ir un paliek fiziskā gatavība, ātrums, spēks.

Apvidus bija lielisks, karte arī ļoti laba un distance teicama - ja būtu individuālais starts... 21 dalībnieks ir pietiekami daudz lai distanci plānotu ar vismaz trīs taureņa spārniem, kas būtu jau seši varianti. Man pat liekas, ka godīgāk par divu variantu taureni būtu distance bez izkliedes. Šoreiz dažiem veicās, ka distance sakrita ar Mārtiņu un Kolinu, citiem nepaveicās - ar mani. Un daudzi vagona pasažieri karti varēja arī īpaši neizmantot. Varbūt ir vērts apsvērt variantu par atgriešanos pie intervālu starta - vismaz katru otro gadu.

Un ko tālāk?

Ja godīgi, tad nezinu. Izmēģināju skarbo elites sporta dzīvi. Bija forši, lai arī iecerētais pārsvarā neizdevās. Un tagad pietiek.