I'M BACK

Beidzot esmu atklājis 2023. gada orientēšanās sezonu. Tas ir noticis vēlāk, nekā jebkad - augusta beigās ar skrējienu Klubu stafetēs. Cēlonis tam ir pavasarī gūta trauma, to koriģējošā operācija un rehabilitācijas process par ko jau rakstīju iepriekš šeit: http://tamuzs.blogspot.com/2023/04/pazudis.html. Iepriekšējā blogā paustā prognoze par rehabilitācijas ilgumu un iespējām startēt rudenī izrādījās akurāta. Protams, pašā procesa gaitā neiztrūkstošas ir bažas, šaubas un dažbrīd pat klaja neticība, vai vispār un kur nu vēl šogad atgriezīšos pie sacensībām mežā. Man ir jau 32 gadi. Pētījumā, kas veikts par amerikāņu futbolistu atgriešanos augstākajā sportiskajā līmenī pēc tādas traumas un operācijas, kāda bija man, liela optimisma nav. Tikai daļa atgriežas iepriekšējā līmenī un parasti tikai uz dažām sezonām. Nu, redzēsim.

Priecīgi atpakaļ mežā

Rehabilitācija patiesībā noritēja diezgan labi. Pirmais un, iespējams, lielākais pārvaramais šķērslis bija psiholoģiskais. Atgūt vēlmi trenēties, uzlabot sevi un tiekties pēc augsta līmeņa. Kad biju pietiekami atpūties, tad jau palēnām sāku braukt ar velo un izmantot elliptical trenažieri zālē, lai atjaunotu izturību, kā arī sāku mērķtiecīgus spēka treniņus, lai spēcinātu ceļus un kājas vispār. Līdzko muskuļi spēja noturēt celi vietā un atkārtots magnētiskās rezonanses izmeklējums + ārsta verdikts ļāva - varēju arī atsākt skriešanas treniņus. Pakāpeniski, bet strauji "izaudzēju" skriešanas apjomu līdz aptuveni 7 h nedēļā, kas, kombinācijā ar spēka un alternatīvajiem treniņiem, dod apaļas 10 h treniņu nedēļā. Protams, stundas nav pats svarīgākais, bet šis, manuprāt, ir minimums, lai es vispār varētu uz kaut ko cerēt rezultātu tabulās.

Kaut kas jau arī ātri jāuzskrien

Skrējieni sākotnēji bija ļoti piesardzīgi un tikai pa meža takām ļoti mīkstos apavos, bet arī tur centos progresēt un nupat jau varu diezgan droši skriet jebkur. Lielas nogāzes gan vēl neesmu izmēģinājis. Ar lielu prieku atgriezos mežā un orientēšanās distancēs, piemēram, organizējot un skrienot Ozona treniņu nedēļas nogali, jeb Winkendu Mazirbē.

Skriešana un it īpaši skriešana mežā, tas ir grūti, un līdz labai formai ir jātrenējas vēl vairāki mēneši. Taču man nav bail sacensties arī esot sliktā formā - it īpaši, ja varu izpalīdzēt savam klubam. Tāpēc izlēmu sezonu sākt Klubu stafetēs.

 

KLUBU STAFETES

Ārējie droši vien viss izskatījās kā parasti. Komanda - Ozons 1, man - pēdējais etaps. Centos arī atbilstoši uzvesties, sacensībās vājumu izrādīt nedrīkst. Mums bija ļoti pieredzējusi komanda, par ko liecināja fakts, ka es tajā biju otrs jaunākais. Pēdējā etapā starta pozīcija arī, kā ierasts - sestā. Nedaudz aiz OK Saldus un nedaudz priekšā OK Alnis. Ar šo komandu pēdējo etapu sportistiem citās sezonās parasti būtu ticis galā salīdzinoši viegli, bet šoreiz droši vien bijām spēkos samērā līdzīgi. Labi, ka viņi to nezināja :)

Karte

Par laimi, izdevās distanci sākt labā ritmā ar pārliecinātu orientēšanos. Veiksmīgi izmantoju izdevīgos farsta variantus uz 3. un 6. kp, tā nonākot nelielā vadībā pret tuvākajiem sekotājiem. Skatītāju etapā aptuveni sapratu situāciju un orientēšanās stilu nomainīju uz piesardzīgu, pozīciju aizstāvošu, kā arī nedaudz samazināju skrējiena intensitāti, kas gan man, galīgi neesot formā, tāpat saglabājās ļoti augsta.

Distances vidusdaļā, ceļu mežā izvēloties brīžiem pat pārāk piesardzīgi, ļāvu konkurentiem pietuvoties. 

Piesardzīgi varianti

Dažbrīd likās, ka pat dzirdu kādu aiz muguras, bet galvenais, ka izvairījos no īstām kļūdām un tad līdz pat finišam varēju aizskriet vienatnē, bez lieka stresa. Piektā vieta Ozonam - tipisks rezultāts, atbilstoši nopelniem.

Nākamajā nedēļas nogalē sagaidāma rudens klasika - Latvijas čempionāts vidējā distancē un stafetē. Šīs sacensības notiks izcilā apvidū pie Miķeļtorņa. Ir laba sajūta atkal gaidīt aizraujošas orientēšanās sacensības.