Ja viss ir labi, tad orientēšanās sezona ilgst no marta līdz oktobrim - astoņus mēnešus. Ja ir vēlēšanās, sacensībās var startēt katru nedēļas nogali, kārtīgi patērējot enerģijas, veselības un naudas resursus. Traki. Pēc ceļgala operācijas un atgriešanās pie skriešanas mana 2023. gada orientēšanās sacensību sezona ilga vienu mēnesi - septembri. Un man jau pietika.
LČ vidējā distancē un stafetē
Pēc atgriešanās sacensību apritē Klubu stafetēs, jau nākamajā nedēļas gaidīja pavisam nopietns pārbaudījums - Latvijas čempionāts vidējā distancē un stafetē izcilajā Miķeļtorņa apkārtnē. Nedaudz jau pirms tam arī pagatavojāmies Ozona nedēļas nogales nometnītē, jeb Ozona Winkendā turpat netālu esošajos apvidos.
Vidējā distance ar neatslābstošo orientēšanās intensitāti un detalizēto, sarežģīto apvidu bija patiešām orientēšanās baudījums.
 |
| Līdz sešiniekam pietrūka nedaudz... |
Stafetē sastāvs diezgan ierasts, bet secību improvizējām gluži jaunu - Dāvis, es, Kolins. Kopš 2016. gada, kad kļuvām par čempioniem (toreiz Kolina vietā sastāvā bija Anatolijs Tarasovs), vēl dažas reizes bijām bijuši tuvu medaļām vai vismaz ar potenciālu tās izcīnīt, bet parasti viens no komandas iegāza - ar kļūdām vai vājumu. Šoreiz pienāca mana kārta :D
Dāvis pirmajā etapā noskrēja visnotaļ solīdi un es distanci sāku trešajā pozīcijā. Jāsaka, ka stafetes maiņas zona bija diezgan haotiski iekārtota, tāpēc īsti nemanīju, kas un cik pirms manis dodas distancē, knapi pats izlauzos līdz stafetes saņemšanai, un tas kaut kā iedeva noskaņojumu vismaz stafetes sākumam.
Diemžēl mans sniegums sanāca pretējs iepriekšējās dienas skrējienam - skrēju bez disciplīnas, emocionāli un nekontrolēti. Pieļāvu vairākas kļūdas, tostarp, kā tenisā - nepiespiestās, vieglos etapos. Līdz ar to priekšā skrienošos noķert neizdevās. Tomēr kaut kā sanāca noturēt trešo pozīciju, saglabājot izredzes uz medaļu. Kolins bija uzķēris īsto noskaņojumu un noskrēja tiešām labi, nevienu sev garām nelaižot. Pateicoties priekšā startējušā OK Kāpa zvaigznes Ulda Upīša nedienām, mums izdevās pakāpties uz 2. vietu, pēc septiņu gadu pārtraukuma Ozonam atkal izcīnot medaļu vīriešu elites stafetē!
Priecīgs moments!
 |
| Dāvis, Kolins, es - vai mēs varam vēl labāk? |
Cēsu rudens
Bez vēlēšanās, spējām un pienākuma gatavoties Eiropas čempionātam izlases sastāvā, atlikušajā rudens sezonā varēju brīvi izvēlēties sacensības, kurās startēt, un tad jau kāpēc gan neskriet tradicionālajās Cēsu rudens sacensībās, kas dod iespēju izbaudīt skaistos Cēsu apkārtnes mežus rudenīgos apstākļos. Šoreiz rudens bija aizkavējies, bet Kvēpenes mežs tāpat bija skaists.
Garo distanci gaidīju ar nepacietību - pēdējos gados šis formāts man ir iepaticies un Cēsu rudens bija plānota kā vienīgā garā distance šogad. Labs izturības pārbaudījums.
Iesāku mierīgi, pirmos 3-4 etapus pārāk nesteidzos un arī orientējos ne pārāk spoži. Likās, ka tas pārāk daudz neizšķirs, jo distance jau vēl gara. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, tieši šajos etapos pārsvaru iekrāja sacensību uzvarētājs Kristaps Jaudzems un, lai arī sākot no 5. kp mūsu temps bija līdzīgs, tomēr zaudēto vairs nevarēju atgūt.
Turpinājumā distance nešķita pārāk sarežģīta, atlika vien pievērst pietiekami daudz uzmanības, lai muļķīgi nezaudētu laiku. Vienīgā kļūda kp rajonā bija uz 16.kp, kad zaudēju 40'', nekonkrēti iepeldot kp rajonā.
Uz beigām sāku just, ka kāju muskuļi ir noguruši, nav raduši pie tik ilgstošas slodzes un tuvojas arī krampji, palielināt tempu nebija iespējams un tas, šķiet, ka izmaksāja arī otro vietu. Vai arī varbūt to izmaksāja fakts, ka visu distanci noskrēju vienatnē.
 |
| Arī trešā vieta iepriecināja. |
Šoreiz arī stafetē Ozonam sanāca komanda, kas pats par sevi ir priecīgs fakts - manam aicinājuma atsaucās Kalvis Brūns un Māris Jansons. Šī jau bija tāda klasiskāka Latvijas stafešu kausa stafete, kurā nekad nevajag padoties, jo skrējēju līmeņu atšķirības ir lielas un pēdējā etapā parasti jāskrien vienatnē. Bet nu tāpat vienmēr ir forši uzskriet stafeti.
 |
| Ozons 1 - Māris, es, Kalvis |
Šoreiz mums par labu nāca OK Saldus komandas nopelnītā diskvalifikācija - pēdējā etapā bez pārsteigumiem pacēlu komandu no 4. uz 3. vietu un būtu grūti tikt augstāk, lai arī mans skrējiens nebija ideāls. Biju noguris no iepriekšējās dienas un distancē pieļāvu nelielas kļūdas. Biju mūsu komandas jaunākais dalībnieks - bet pārējās top3 komandās visi citi bija jaunāki par mani...
Esi-Jukola
Jāatrādas jau arī savam somu klubam... Izmantoju izdevību aizceļot uz Somiju patrenēties nākamā gada Jukolas treniņu apvidos un pamēģināt spēkus nakts orientēšanās stafetē - Somijas stafešu līgas Viestiliiga fināla posmā.
Treniņi bija interesanti, tiešām noderīgi jau laicīgi saprast, kas sagaida nākamgad vienā no sezonas svarīgakajiem startiem. Īsumā - nekas traks, samērā līdzens un purvains pasākums, kam var labi sagatavoties. Treniņu kartes vietām atgādināja Rovaniemi Jukolu.
Nakts stafete nāca kā atgādinājums, ka jāatgūst ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī orientēšanās tehnika nav kā braukt ar riteni - iemācies un ir vienmēr. Arī šī prasme jākopj un jāatsvaidzina jau pēc dažām dīkstāves nedēļām.
 |
Skrēju trešo etapu Navi 2 komandā un mēs jau pirmajā etapā nonācām tālu aiz līderiem. Tam it kā nevajadzētu traucēt noskaņoties. Taču jau uz 1. kp tā kārtīgi pazudu...
Rezultātu tabulā kaut kur pa leju kūlos. Bet bija forši redzēt sekmīgus latviešu jauno orientieristu startus - shoutout Fricim Spektoram un Jēkabam Janovam!
LČ nakts-o
Kad pirms dažiem gadiem sarīkoju Ozona nakts orientēšanās treniņu Vikmestes gravā, vienā no iespējami smagākajiem Latvijas orientēšanās apvidiem, darīju to daļēji šādas idejas absurduma dēļ. Jo kurš gan kādreiz varētu būt tik neprātīgs, lai tādā vājprātā rīkotu īstas sacensības! Nu, izrādījās, ka ir vēl pietiekami traki organizatori, kuriem likās laba ideja tur sarīkot ne mazāk kā Latvijas čempionātu nakts orientēšanās. Challenge accepted.
Protams, zināju, ka esmu par smagu, netrenēts un tieši kalnainam apvidum nesagatavojies - bet uz kaut ko cerēju. Cerības izgaisa diezgan ātri, kad nespēju līderu grupas tempam turēt līdzi jau uz 2.kp...
Turpināju vienatnē, kas bija pat diezgan forši, par spīti tam, ka sapratu, ka cīņa par medaļām jau ir beigusies, īsti nesākusies. Diemžēl atkal pārvērtēju savas orientēšanās prasmes un pieļāvu četru minūšu kļūdu etapā uz 10.kp. Pēc tam gan garastāvoklis sabojājās, cīņasspars zuda, un viss sāka kaitināt.
 |
| Taisnais variants uz 10. kp ir labs, bet sarežģītāks - netiku galā... |
Distance bija gara. Garumam nav ne vainas, bet šoreiz varbūt tas nebija nepieciešams. Nebiju uz viena viļņa ar distanču plānotājiem, kas distances beigās ieplānoja tīru skriešanu ar dīvainiem ceļu variantiem zem un pāri Turaidas ielai. Distances daļa 16-22 likās bezjēdzīga. Tāpat arī īsti neiepatīkas doma par to, ka nakts orientēšanās čempionāts, kas varētu būt patiess orientēšanās tehnikas pārbaudījums, ir pārvērties par Stirnu buku tumsas apstākļos - šoreiz pat vienīgā izkliede visiem favorītiem sakrita... Bet citiem visu distanci noskriet kopā patīk. Gaumes jautājums, negribi - neskrien. Kā jau rakstīju iepriekš, beigās mani viss kaitināja :)
 |
| Dažreiz atliek vienīgi pasmieties par sevi... |
1 komentārs:
Apsveicu ar atgriešanos!
Lai izdodas atgūt elitei nepieciešamo plūdumu.
gd
Ierakstīt komentāru