Kad notiek organizēts orientēšanās treniņš, bieži vien kontrolpunktu vietās neizvieto neko, sportistam pašam jānosaka, vai vieta ir īstā. Citreiz, lai neriskētu ar dārgajām atzīmēšanās iekārtām, kontrolpunktu vietās ir tikai marķējums vai iekārts lukturis. “Atzīmēšanās” notiek, pieskaroties marķējumam vai lukturim. Ja treniņš notiek sportistiem skrienot kopā, tad, lai pārspētu konkurentus, katrs metrs un sekunde ir no svara. Pat saprotot, ka treniņš nav tik svarīgs kā sacensības, sportisti tik un tā ir azartiski un parasti vēlas uzvarēt jebkurā situācijā. Tad nu mēdz notikt tā, ka atzīmēšanos veic pavirši – marķējumam noskrien garām, nepieskaras, labākajā gadījumā novicina roku vēlamajā virzienā. Nupat kā Rīgā notikušajā Baltijas valstu junioru treniņnometnē šo metodi varēja novērot pilnā tās krāšņumā.
Nu un kas par to? Kādu atšķirību, galu galā, rada tās pāris sekundes vai metri, vai pat kurš uzvar treniņā? Protams, ka tas ir tikai tīri simboliski. Šis pieskāriens parāda simbolisku attieksmi. Cieņu pret veicamo uzdevumu, konkurentiem, sevi pašu, sporta veida vai komandas kultūru, galu galā to, vai un kā tiek saprasts detaļu iespaids uz gala rezultātu.
Man tā liekas svarīga tēma. Sportiskie principi, starp kuriem, vismaz man, svarīgākais ir godīgums. Vēl jo svarīgāk tādēļ, ka Latvijas orientieristiem pēdējā laikā ar to sokas ļoti bēdīgi. Skaļākie gadījumi - dopinga lietošana un WOC embargo pārkāpums - vairs jau nav brīdinājuma zvani, tās ir trauksmes sirēnas. Visiem, kam šis sporta veids ir svarīgs, vajadzētu steidzami meklēt veidu, kā šīs problēmas atrisināt tā, lai tās neatkārtotos. Tā vietā ir burtiski klusums. Liekas, ka ziņa ir tāda, ka mēs taču visi esam draugi, dažiem vienkārši nepaveicās. Par šīm tēmām publiski nerunājam, varbūt kādā savstarpējā sarunā pasmejamies, cik tas ir traki un stulbi.
Lēciens no nekorektas atzīmēšanās treniņos līdz dopinga lietošanai, protams, ir pamatīgs. Bet tas jau patiesībā nav viens lēciens. Tie ir secīgi soļi ar pakāpeniski pieaugošām sekām. Daži no tiem var būt netīšām un nezināšanas pēc. Jautāt citiem dalībniekiem mežā, kur atrodies. Sarunāt finišēt reizē. Varbūt nejauši ieklīst kādā aizliegtajā rajonā. Labā ziņa ir tāda, ka lēcienu sēriju var pārtraukt jebkurā no soļiem. No treneriem varētu sagaidīt, ka viņi neētisku rīcību pamana, atpazīst un apstādina, labāk ātrāk ar mazām sekām, nekā vēlāk ar neatgriezeniskām sekām. No sportistiem – mēs varētu sākt ar to, ka pieskaramies lukturim.
3 komentāri:
"Jautāt citiem dalībniekiem mežā, kur atrodies." - man vienmēr ir licies, ka šo dara patiešām apmaldījušies cilvēki, nevis kāds, kurš sacenšas. Un tiem jau tas, iespējams, ir vienīgais veids, ka tikt atpakaļ uz distances, lai tiktu ārā no meža. Tā ka ar šo ir tā divējādi. Par pārējo gan piekrītu.
Jā, par to dopinga gadījumu tāds interesants klusums. Mēs amatieri pat nezinājām, ka elites orientieristus Latvijā pārbauda dopinga kontrole. Cik bieži tas notiek, kā izvēlas konkrētos sportistus, vai tiešām orientēšanās sportā ir dopings? Pilnīgs klusums. Pārsteidz arī soda bargums. Ok, nedrīkst piedalīties sacensībās. Bet aizliegt piedalīties treniņos ar citiem, vai vienkārši pildīt brīvprātīgā palīga pienākumus sacensībās (nez tas ietver arī distanču plānošanu vai kp izvietošanu dabā!?), izskatās pārāk bargi.
Nezinu, vai tagad ir, bet vismaz kādreiz pastāvīgi bija pāris LV elites orientieristi, kam bija jāpilda ADAMS sistēma, tātad, jānorāda, kur viņi katru dienu atradīsies un visu laiku jābūt dopinga kontrolieriem sasniedzamiem. Zinu, ka savulaik to pildījuši Sirmais, Bertuks, Zērnis, Grosberga, noteikti vēl. Tos sportistus var testēt, kad vien ienāk prātā. Pārējos, VISUS, arī tos, kas skrien W65 grupā, var testēt sacensību laikā. Man ir sanācis šo prieku izbaudīt 2x. Un tas nav nekas patīkams. Pirmajā reizē tas man prasīja pāris stundas un pats urīna parauga savākšanas process aģenta uzraudzībā ir, teiksim tā, intīms. Kad mūs testēja 2022. gada Latvijas čempionātā garajā distancē, es pat nedaudz ķircināju testētājus, sakot, ka ko gan jūs te meklējat, testēt orientieristus ir bezjēdzīga resursu šķiešana...
Par soda bardzību... nezinu, par laimi man nav tas jālemj. Es teiktu, ka ja būtu 100% skaidrs, ka sportists lietojis anaboliskos steroīdus ar mērķi pārspēt godīgus konkurentus, tad tādam vieta sporta tuvumā vispār nav, ne kā sportistam, ne kā funkcionāram un vismazāk jau kā trenerim. It kā jau šajā gadījumā grūti noticēt, ka būtu bijusi tik ļaunprātīga rīcība, bet es zinu tik maz, principā tikai spriedumu un to, ka tur ir vēl kaut kādi neredzami apstrīdēšanas procesi. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc būtu labs kāds publisks paziņojums, kas izklāstītu objektīvus faktus un visu pušu viedokļus.
Ierakstīt komentāru