Neliegšos, šī ziema optimismu par tuvojošos sezonu neraisa. Ar treniņiem iet smagi. Trenējos divreiz mazāk, kā kādreiz, bet lieka laika ir maz un enerģijas apjomu kāpināt īsti nav vispār. Esmu smagāks un lēnāks, nekā citreiz. Joprojām atgūstos no gadu vecās ceļgala traumas un operācijas. Daudz darbojos individuāli un ar fizioterapeitu, lai atjaunotu un uzlabotu kustību kvalitāti, spēku un jaudu, bet tas nenotiek tik ātri vai viegli, kā gribētos. Ja viss noris labi un izdodas īstenot plānus, tad ir manāms būtisks progress, bet ik pa brīdim kaut kas piespiež atkāpties atpakaļ. Noslimota nedēļa oktobrī. Laikus nesaprasts Kovids ap Ziemassvētkiem ar visām no tā izrietošajām sekām vairāku nedēļu garumā. Atgriešanās birojā. Dažreiz pietiek ar šai ziemai raksturīgajiem vienkārši traģiskajiem laika apstākļiem, kas nemaz neiedvesmo iet ārā mocīties. Un tad jau vēl tie pienākumi, kurus pats esmu uzņēmies aiz intereses un patikas – C kategorijas trenera kursi, Ozona Teikas, Lieldienu balva, trenēšana, kartogrāfija. Vārdu sakot, kritisks vitamīna N (nē) deficīts organismā.
Vai to visu vajag, kādās devās un kāpēc, tie ir jautājumi, kas nodarbina manu prātu agros rītos un vēlos vakaros. Ar cerībām raugos pavasara virzienā, kad saule, siltums un orientēšanās sezonas sākums šos jautājumus izkausēs. Un tad jau manīs, kādi sportiskie mērķi man šosezon varētu būt pa spēkam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru