Somu izgudrotā burvība ir pārņēmusi mani savā varā. Ja es savā dzīvē varētu noskriet vēl tikai vienu orientēšanās distanci, tad es izvēlētos kādu Jukolas nakts etapu.
Šogad Jukola bija mans orientēšanās sezonas galvenais mērķis. Vai vismaz viens no tiem. Nolūks bija palīdzēt Navi komandai vēlreiz finišēt starp labākajām 25 komandām vai augstāk un saņemt vēl vienu Jukolas medaļu. Jau rudenī iemēģināju Rietumbotnijas apvidus, startējot somu nakts stafetēs. To turpināju arī pavasarī, atrādoties divos Viestilīgas posmos, kā arī 10Milā. Rezultāti un sniegums šajās pārbaudēs komandas vadību nepārliecināja — man tika piešķirts trešais etaps Navi otrajā sastāvā. Bēdīgi, protams, tikt novērtētam zemu un galveno sezonas mērķi neizpildīt. Tomēr gadu gaitā esmu sakrājis pieredzi, kā motivēt un noskaņot sevi dažādās situācijās. Arī šoreiz tas izdevās. Emocijas un pašsajūtu pirms sacensībām kāpināju pamazām. Pat ierodoties sacensību arēnā pusotru stundu pirms sava starta, vēl nejutos ne tuvu tik satraukts kā tas ir citreiz. Tomēr garāka iesildīšanās un Jukolas atmosfēras difūzija manā asinsritē darīja savu. Uz starta stājos jau pilnīgi gatavs, maksimāli motivēts un ass.
Pēc pirmajiem diviem etapiem bijām 91. vietā. Nedaudz sliktāka izejas pozīcija, kā pēdējos gados ierasts. Bet tas nekas.
Stafetes maiņa
91. +19:54
Šogad līdz K punktam — orientēšanās distances sākumam — jāskrien bija 1,5km. Kāds gudrinieks tur, protams, uztaisījis Stravas segmentu. Var redzēt, ka man tas prasīja 5:33 (3:41min/km), bet ātrākajam – Martinam Regbornam - 4:41 (3:07min/km). Es gan tur centos izpētīt distances etapus līdz sīkumiem, tajā pašā laikā saglabājot pienācīgu ātrumu, lai konkurentiem aiz muguras būtu grūtības tikt man klāt.
 |
Bet tad sākās orientēšanās un pirmais kp jau nebija vienkāršs. Nedaudz pazaudējos etapa vidū, jo nespēju uzķert cerētās detaļas, bet uzticējos virzienam un drīz vien atkal ielasījos.
Tomēr biju saminstinājies un pirmā kontrolpunkta rajonā sev priekšā ieraudzīju Emīla Vingsteda muguru. Halden 2 komandas 49 gadus vecais veterāns un bijušais trīskārtējais pasaules čempions bija mani noķēris par 26 sekundēm. Neko daudz nedomāju, iesēdos astē leģendārajam zviedru orientieristam un drīz vien sapratu, ka viņa temps man der ideāli – ne par ātru, ne par lēnu, skrienam plūdeni un ar atdevi, bet bez nervozitātes.
4.kp 4,0 km
91.(+0) +22:37
Nākamajā etapā jau sapratu, ka kp ir sarežģīts, bet tomēr situāciju kontrolēju, kaut kādus orientieristus tur noķēru un pirmais no mūsu kompānijas ieraudzīju pašu kontrolpunktu. Tur bija farsts, bet es to nezināju. Uzmetu skatienu nākamajam samērā garajam etapam un sapratu, ka nav īpaši daudz argumentu, lai neskrietu pa ceļu.
Centos uzturēt augstu tempu pa ceļu, bet neprecīzi to tā nokāpu un nedaudz iestrēgu zaļajā jaunaudzē. Tas nekas. Sīkums. Sakoncentrējos kp rajonā, par spīti tam, ka EW atkal šķērsoja manu trajektoriju. Pāris konkurentus, kuriem gadījās kļūdas, šajā posmā apsteidzu.
8.kp 6,8 km
83. (-8) +24:48
Sekoja daži formālie etapi. Dzertuvē pietiekami veikli, bez nekāda laika zaudējuma, apēdu arī želeju. Tad sapratu, ka gaida distances tehniskākā daļa. Jānomierinās. Tieši šajās daļās ar precīzu orientēšanos var panākt lielāko pozīciju kāpumu.
10.-14. tiešām bija baudāma orientēšanās. Šeit sanāca laba sadarbība ar EW, mums pārmaiņus uzņemties pārliecinošu vadību, kontrolpunktus ņēmām precīzi un arī pietiekami ātri. Saķērām vēl biedrus, pārmiju dažus vārdus ar lietuviešu The Last Dance komandas skrējēju, un pie 16.kp jau bijām draudzīga 14 orientieristu grupa 42 sekunžu ietvarā.
16.kp 8,5 km
73. (-10) +26:32
Pēc tam distances raksturs mainījās. Orientēšanās palika stipri vienkāršāka. Daudz vairāk skriešanas pa ceļiem un iepriekšējo etapu skrējēju iemītajām lielajām takām. Pozīciju izteiksmē uzlabojumu tā arī vairs nepanācu līdz pat finišam. Jau ceļā uz 17.kp ar grūtībām kūļājos grupas aizmugurē, bet daudzi vispār neizturēja un atkrita. Sekojošie īsie etapi nekādu atelpu īsti nesniedza, jo farsti mums lielākoties sakrita un turpinājās tikpat augsts temps.
19.kp 9,7 km
76. (+3) +27:02
Ceļš uz 21.kp spilgti palicis atmiņā.
Jāmauc pa ceļu, nav nekādu variantu. Kartē paskatīties varu, saprotu, kas jādara, kristālskaidri. Saprotu arī to — ja palaidīšu mūsu draudzīgo grupiņu, tad finišā būšu iepalicis vairākas minūtes, ne tikai sekundes. Jāturās. Bet ļoti grūti. Temps nav nekas kosmisks, bet kājas ir nogurušas, jūtami nedaudz krampju priekšvēstnešu. Sirds ritms stabili virs 180. Sakosti zobi. Tomēr izturēju. Zaļajā mežā, kurā ir pats kontrolpunkts, protams, jaunie un ātrie paliek lēni un nedroši un grupas smailē izvirzās pieredzējušākie spēki. Tas dod nelielu atelpas momentu.
Ja pie 19.kp grupā bijām 11 sportisti, tad pie 23.kp izdzīvojušie bija jau vairs tikai 6.
23.kp 12,1 km
72. (-4) +28:12
Farstu vairs nav. Mana orientēšanās paliek ļoti primitīva. Sekoju citiem. Visvairāk uzticos Halden mugurai. Viņam izsekot varu. Citi ir ātrāki par mums un atraujas līdz pat 27 sekundēm finišā. Bet man nav pretargumentu. Tuvojamies finišam, varu būt atvieglots. Zinu, ka skrējiens kopumā bija labs. Bet vēl viena lieta darāma. Paātrinos, cik varu uz pēdējo kontrolpunktu un tieku garām savam titulētajam konkurentam. Finišā noturos kājās.
Finišs 13,3 km
74. (+2) +28:49
Ceļš līdz stafetes maiņai ir mokošs. Tomēr saņemos vēl vienam sprintam līdz barjerai pēc tam, kad esmu paņēmis nākamā etapa karti. Žēl, ka pulksteņa sensoram no rokas acīmredzot neizdevās fiksēta pareizu sirds ritmu. Tur varētu ieraudzīt sen neredzētus skaitļus.
Adrenalīna iespaidā tiek pārmīti daži teikumi ar distances biedriem. Sāp celis. Sāp Ahilleja cīpsla. Esmu jūtami netīrs, somu mežs ir mani apveltījis. Esmu noguris. Ir ceturksnis pāri trijiem naktī. Rītā?
Atlikumā
80. vieta Navi II +1:37:35 OK Stora Tuna
43.vieta un 91.->74. III. etapā +8:56 Jesper Svensk
Trešo etapu Navi sastāvā skrēju trešo reizi. Pirms tam 2018. (33. vieta etapā) un 2019. gadā (39.) pirmās komandas rindās. Esmu līdzīgā līmenī. Noskrēju 1:09 lēnāk par Joonas Ahola, kurš skrēja manu etapu Navi pirmajā komandā.
Nākamgad Jukolu organizē Navi. Tradicionāli organizatoru klubs nestartē. Nu vismaz ne ar spēcīgu sastāvu. Tas nozīmē — Ozona Jukola 2025! Un pēc tam jau redzēsim, kādā klubā, kādā komandā un ar kādiem mērķiem turpināsies mans Jukolas ceļš. Bet skaidrs ir tas, ka ar Jukolu esmu saaudzis pamatīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru