Sezonas atsākšanās sacensības, jauns apvidus, tajā uzzīmēta liela un kvalitatīva karte, laba konkurence vidējā distancē un kārtīgs garās distances plānojums, kas turklāt bija arī vienas no retajām pasaules ranga sacensībām Latvijā. Kaut vai tikai tādēļ, lai organizatori sajustu, ka viņu paveiktais tiek novērtēts, ir vērts aprakstīt, kā tas bija – startēt Siguldas kausā 2024 pie Nītaures.
 |
| Tā iejuties organizatora lomā, ka sāku dot norādes fotogrāfiem :D |
Sacensības gaidīju ar nepacietību. Likās, ka būs foršs apvidus, turklāt, tā kā šogad ārzemju daudzdienas vai dalība kādā izlases pasākumā nesanāca — cik tad var tikai trenēties un nesacensties! Ar treniņiem šovasar veicās dažādi. Bija dienas, kad likās, ka beidzot kaut kas sanāk, bet pārsvarā tomēr neizpildītie nedēļu treniņplāni rindojas viens pēc otra… Realitāte ievieš savas nežēlīgas korekcijas un, lai kā to gribētos, rezultāti sportā vairs nav un nevar būt prioritāte. Un tas bija jūtams ne tikai treniņos, bet arī sacensībās.
Trulums vidējā distancē
7. vieta 41:56 +5:53 (Lauri Sild)
Vidējā distancē tā arī neatradu tai nepieciešamo asumu. Ne fiziski, ne tehniski, ne mentāli.
Vismaz neizdarīju neko katastrofāli dumju, kas, godīgi sakot, arī nebija pārāk iespējams, jo apvidus un distance nebija ārkārtīgi sarežģīti. Bet tas, ka nemaldījos kontrolpunkta rajonā, jau nenozīmē to, ka iztiku bez kļūdām! Vairākas reizes etapa vidū neatradu labas trajektorijas, pacēlu kādas liekas augstumlīknes, iepinos bezcerīgi aizaugušos izcirtumos vai vienkārši pazaudēju taku, skrienot pa to.
Šie sīkumi kombinācijā ar ne pārāk labu fizisko gatavību neļāva man tikt augstāk par 7. vietu. Pirmie trīs, ar kuriem biju līdzvērtīgi konkurējis Kāpā, piepeši bija piecu minūšu attālumā, bet tad vēl vairāki sportisti bijām ar samērā līdzvērtīgiem rezultātiem.
Tomēr vidējā distance bija savā ziņā kā iesildīšanās pirms svarīgākā – WRE garās distances svētdienā.
Beidzot patiesa garā distance
3. vieta 1:40:46 +4:43 (Ossi Rasmus Priks)
3. vieta kopvērtējumā 02:22:42 +7:58 (Mārtiņš Sirmais)
Kārtīga 90-100’ vai ilgāka garā distance kādreiz bija orientēšanās klasika, un vēl kad es tikai sāku skriet elites grupā, Latvijā tādas klasikas varēja baudīt daudzas reizes sezonā. Tagad tas ir retums. Mazā balva, Siguldas kauss un Cēsu rudens. Ja paveicās, tad arī Latvijas čempionāts garajā distancē atbilst kritērijiem. Atšķirība starp 70 un 90-100 minūšu skrējienu ir ievērojama. Turklāt, kad latviešu sportisti nonāk augstākā līmeņa sacensībās, tur jau parasti līderim tiek zaudēts ne mazāk par 15-20 minūtēm. Un tad jāskrien vismaz divas stundas. Laika gaitā esmu daudzmaz apjēdzis, kā garā distance jāskrien, bet pirmajās elites sezonās es nespēju saprast, kā lai to noskrien kaut vai Latvijā konkurētspējīgā līmenī. Tāpēc paldies siguldiešiem, ka sniedz vienu no šīm retajām iespējām ne tikai mums izbaudīt garo distanci, bet arī jaunākajiem orientieristiem, iespējams, kaut ko saprast par sevi un šo sporta veidu!
Tā kā teju vai nestartēju pagājušajā sezonā un arī šajā pavasarī nebiju aizrāvies ar WRE sacensību apmeklēšanu, esmu nonācis situācijā, kad man nav pietiekami daudz WRE ieskaišu, pozīcija ir zema un sacensībās, kurās starta kārtību nosaka rangs, nākas startēt sākumā. Tas, protams, nenāk par labu rezultātam, jo nav iespēju izmantot citu skrējēju iemītās takas. Labi, ka šoreiz nebiju tāds vienīgais un tieši pirms manis startēja ilggadējie cīņu biedri Jānis Kūms un Andris Jubelis. Liku cerības uz to, ka varēšu noķert viņus un tad jau skriet būs vieglāk.
Skrējiens sākās pamatīgi pielijušā mežā un nedaudz “taustoties”. Pirmais nozīmīgais ceļu izvēles variants bija uz 3.kp. Es kārtīgi apsvēru vairākus variantus un saskatīju iespēju skriet pa dienvidu variantu, izmantojot mazās izzūdošās takas. Man bija lielas bažas par taisno/ziemeļu variantu, jo tas škērsoja dažādas pakāpes zaļos un izcirtumus, kas varētu būt ļoti lēni, it īpaši sacensību sākumā. Tomēr mana ceļa izvēle neattaisnojās. Pats variants bija aptuveni minūti lēnāks, bet es turklāt vēl izcirtumā pēc ceļa nespēju saskatīt taku, uz kuras esot, to pazaudēju un pavadīju 40’’, lai atkal atrastu.
Tomēr man paveicās – JK bija saskāries ar vēl lielākām grūtībām nekā es un pie kontrolpunkta jau bijām kopā. Distances turpinājumā viens no otra neatkāpāmies. JK bija nedaudz ātrāks par mani, it īpaši pret kalnu un pa ceļiem, bet man raitāk vedās ar orientēšanos. Apspriedāmies mežā, viens otru uzmundrinājām, atgādinājām atzīmēties kontrolpunktā dzeršanas punktā un bišķi ierēcām arī.
 |
| Kvalitatīvi pavadīts laiks labā kompānijā :) |
Purvā pie 5./6.kp noķērām arī AJ, bet viņš izlēma mūsu kompānijai nepievienoties un devās mājup.
Diemžēl vēlreiz kļūdījos ar ceļa izvēli septītā etapa pirmajā pusē, lieki trešo reizi skrienot pa jau iemītu taciņu tā vietā, lai bez ievērojamiem šķēršļiem skrietu pilnīgi taisni. Tas izmaksāja vēl kādas 40-50’’.
Turpinājumā no 7. līdz 12.kp mēs skrējām labi. Precīza orientēšanās un gana labs temps.
Pie 10.kp noķērām arī Mārtiņu Dzenīti, kurš gan jaunības maksimālismā centās ņemt atšķirīgus variantus, te nedaudz ievinnējot (piemēram, uz 13.kp skrienot taisnāk), te zaudējot (uz 14.kp ejot caur purvu un pazaudējot mūs pavisam).
Pieredze lika saprast, ka līdz šim ir veicies tīri labi, bet patiesi labam rezultātam uz beigām ir jākāpina temps. Centos to darīt, jau mīcoties pa aizaugušo elektrolīnijas stigu ceļā uz 18.kp, bet tur jau diemžēl nācās saskarties ar realitāti, ka iespējas paātrināties ir ierobežotas — muskuļu izturība tuvojas galam. Distances pēdējie etapi pa patiesi pretīgu apvidu bija jau tādi, kur par ātrumu īpaši nevaram runāt. Distances uzvarētājs — jaunais igaunis Priks Ossi Rasmus —mums visiem pārējiem tur atvinnēja vismaz minūti, vienkārši pārvietojoties ātrāk.
Iznākums – 3. vieta dienā un kopvērtējumā. Esmu priecīgs par to, ko izdevās sasniegt. Ja būtu labā formā un drusku vairāk “ieskrējies” orientēšanās sacensībās, tad cerētu uz kādu pozīciju augstāk un cerams, ka spētu uzvarēt garajā distancē.
 |
| WRE apbalvošanas pjedestālā pārsvarā jau redzēti personāži... |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru