Storytelling

Latvijas čempionāts nakts orientēšanās deva daudz iespēju padomāt par visādām lietām, dažām no tām – saistītām ar orientēšanos. Domāt bija daudz laika gan tāpēc, ka distance bija ārkārtīgi vienkārša, gan tāpēc, ka lielāko tās daļu varēja īpaši par orientēšanos nesaspringt un vienkārši paļauties uz citiem skrējējiem. Taču kaut kādu stimulu smadzenēm jau vajag. Kad sataisījāmies atpakaļceļam uz Inčukalna skolu, sāku domāt par to, ko es īsti gribu no šīs distances, sacensībām un sporta veida. Tur radās domas aizmetnis, kurš vēlāk bezmiega stundā realizējās idejā, kas paskaidroja arī manu rīcību distances laikā.

Situācija bija šāda. Esmu centies skriet ātri jau kopš kopējā starta un tas daļēji ir izsmērējis elites starta sarakstu, bet pēc izkliedes beigām līderu grupā joprojām esam +/- pieci. Distance atlikusi visiem vienāda līdz galam. Pašās beigās ir sagaidāms bezsmadzeņu etaps pa pilsētas ielām. Jūtu, ka izlases skrējēji Rihards un Endijs ir jūtami spēcīgāki, noteikti būs ātrāki par mani. Grupā ir vēl viens labi zināms Jānis, ar kuru finiša bliezienā varbūt varētu pacīnīties, bet viņš šosezon parasti ir bijis pārāks. Ar pārējiem tikt galā varētu. Tātad, paliekot grupā, pretendēju uz ceturto vietu, VARBŪT – trešo. Ir atlicis viens etaps, kurā var mēģināt kaut ko atšķirīgu. Redzu, ka variants pa kreisi, izmantojot ceļus un takas, ir daudz izdevīgāks, tomēr nolemju doties pa labi un riskēt, cerot, ka konkurentu grupa šajā vai sekojošajos etapos kļūdīsies vai nenovērtēs manu manevru, būs par lēnu un man izdosies uzvarēt. Tā nenotiek. Finišēju piektais. Jautājums – kāpēc tā jādara?

Interesantāk par trešo, ceturto vai piekto vietu ir stāsts. Stāsts par to trako reizi, kad… Stāsts, ko varēs atcerēties vēl ilgi, ko dažreiz vēlāk atsaukt atmiņā ar cīņubiedriem, par ko pastāstīt mazbērniem. Kas ir interesants citiem. Noskriet kopā ar visiem un zaudēt finišā – tas arī ir stāsts, bet ne pārāk labs. Noteikti sliktāks kā tas, ko varētu stāstīt, uzvarot. Nav intrigas. Labs stāsts ir ar negaidītu pavērsienu. Piemēram, ar negaidītu solo variantu aizskriet prom no citiem un uzvarēt. Tur ir sižets, pavērsiens, emocijas, konflikts utt. Nu tad ap vieniem naktī pēc čempionāta es sapratu, ka ne savi ne citu sportistu rezultāti man paši par sevi vairs nav tik interesanti. Bet likt manam GPS izsekošanas punktiņam izstāstīt vēl kādu aizraujošu stāstu – tas ir tas, kas man joprojām liek ticēt, ka 500 treniņu stundas gadā ir laba doma.