Kārtējā o-nedēļas nogale.

Šoreiz notika tā- sestdien skrēju sacensībās ar vēsturi- Siguldas rudens. Svētdien paskrēju ultragaro distanci treniņa nolūkos.
Sestdien sacensības ar kopējo startu, kontrolkartiņām un manuālo distances punktu savienošanu. Uzsāku lēnēm, arī ar vienu kļūdu, tad noķēru Tomu Veitu, paskrējām kopā, bet tad izvēlējāmies dažādus variantus (mans bija vinnējošāks). Pēc tam skrēju viens, pie priekšpēdējā punkta panācu Meridiāna skrējēju. Tad gan uzskrēju ātrāk un finišēju otrais aiz Jāņa Peilāna. Finišēju un uzspraudu savu kontrolkartiņu uz nagliņas. Ģeniāli. Patīkami.
Svētdienas rīts sākās ar vieglu skrējienu, jo tā tobrīd gribējās. Pēc tam ar L. braucām uz mačiem. Uzstādījums man bija izcelt startu un noskriet 1h, pēc tam nākt laukā. Startu neizdevās izcelt, jo bijām ielikti 4.rindā. Nu nekas. Bija interesanti pavērot kā notiek skrējēju grupēšanās. Pēc veiksmīgas garā etapa izvēles, pirms skatītāju kp, es biju nonācis priekšā. Skatītāju kp ierados kā pirmais un tur arī pabeidzu savu distanci. Kā izrādījās, pats labumiņš vēl būtu tikai sekojis.
Ievērības vērts ir tas, ko izdarīja Raivo. Raivo ir tikko kā 18 gadus vecs, bet spēja iznākt trešais elites grupā, apsteidzot divus Latvijas izlases dalībniekus. un ne jau kādā tur sprintiņā, kur vajag tikai maukt, bet ultralongā, kur ir jāiztur temps 24 km garumā! Es patiešām apbrīnoju Raivo paveikto.
Nākamnedēļ mans un Kārļa ceļš vedīs uz Zviedriju, kur es šoreiz centīšos reabilitēties par savu neveiksmi Jukolas pirmajā etapā.
Manna 25.

P.S. Mans Garmins ir nobeidzies.