Šogad sacensību sezona Latvijā sākās ar sprinta sacensībām "Lieldienu Balva", kas notika Pētersalā - maz iepazītā Rīgas rajonā, kas, kā izrādās, ir ļoti labi piemērots sprinta sacensībām. Uz zemes un gaisā esošais sniegs mani darīja bažīgu par sacensību kvalitāti, bet, galu galā, es nekādas problēmas tādēļ nejutu.
Karte.
Pirms starta, stāvot pēdējā starta koridora iedalījumā, varēja redzēt karti ar distanci, tāpēc, paņemot karti, nekādi lielie pārsteigumi par pirmo kp novietojuma virzienu nebija. Bija jāskrien ātri un nevarēja kavēties ar lēmumu pieņemšanu. Tādā stilā bija visa distance, tāpēc uzreiz pēc finiša šķita, ka distance bija bijusi vienkārša, bet vēlāk, aprunājoties ar konkurentiem un distanču plānotāju, sapratu, ka vairākās vietās bija iespējams zaudēt vai iegūt laiku, izvēloties atšķirīgus variantus, bet nebija tādu "slazdu", kuros "iekrītot" zaudētu visu maču. Man šķiet, ka šāda stila sprints vairāk ir izplatīts Skandināvijā, kamēr pārējā pasaulē mēdz būt visādi triki ar precīzu kp novietojumu, no kura izriet uzvarošais variants. Šeit ļoti svarīgs ir skriešanas ātrums un, ja tas ir līdzīgs, uzvar tas, kurš ir paņēmis visvairāk optimālu variantu. Orientieristam ar pieredzi lielas kļūdas pieļaut tādos sprintos ir grūti. Šeit rodas jautājums par to, kam būtu jābūt svarīgākam sprinta orientēšanās distancēs - ļoti ātrai orientēšanās vai ļoti ātrai skriešanai?
Pirms starta, stāvot pēdējā starta koridora iedalījumā, varēja redzēt karti ar distanci, tāpēc, paņemot karti, nekādi lielie pārsteigumi par pirmo kp novietojuma virzienu nebija. Bija jāskrien ātri un nevarēja kavēties ar lēmumu pieņemšanu. Tādā stilā bija visa distance, tāpēc uzreiz pēc finiša šķita, ka distance bija bijusi vienkārša, bet vēlāk, aprunājoties ar konkurentiem un distanču plānotāju, sapratu, ka vairākās vietās bija iespējams zaudēt vai iegūt laiku, izvēloties atšķirīgus variantus, bet nebija tādu "slazdu", kuros "iekrītot" zaudētu visu maču. Man šķiet, ka šāda stila sprints vairāk ir izplatīts Skandināvijā, kamēr pārējā pasaulē mēdz būt visādi triki ar precīzu kp novietojumu, no kura izriet uzvarošais variants. Šeit ļoti svarīgs ir skriešanas ātrums un, ja tas ir līdzīgs, uzvar tas, kurš ir paņēmis visvairāk optimālu variantu. Orientieristam ar pieredzi lielas kļūdas pieļaut tādos sprintos ir grūti. Šeit rodas jautājums par to, kam būtu jābūt svarīgākam sprinta orientēšanās distancēs - ļoti ātrai orientēšanās vai ļoti ātrai skriešanai?
Es pats veicu gana labu orientēšanos ar trīs strīdīgām ceļu izvēlēm, bet bez citām kļūdām. Fiziski turējos labi, vēl jāsagaida spliti, bet šķiet, ka distanci veicu vienmērīgi ātrā tempā, kas ir labi (P.S. Tā nebija, uz beigām nedaudz "noplīsu"). Es nejutu nekādu nogurumu no Francijas nometnes vai vakardienas lidojuma, bet varbūt tas tomēr tur bija. Zaudētais laiks uzvarētājam ir ciešams (+0:59), nedaudz pārsteidza tas, ka ar tādu laiku ierindojos tikai 8.vietā, bet tas šoreiz nebija tik svarīgi. Veicot tik labu skrējienu esmu guvis pārliecību par saviem spēkiem, kuru nedaudz pašķobīja izaicinošās treniņu distances Francijā. Nedēļas nogalē būs pirmais LK posms un pirmās izlases kontrolsacensības - Kurzemes Pavasaris. Tur vajadzētu nedaudz labāku rezultātu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru