Kā uzvarēt un kā zaudēt Latvijas čempionāta stafetē

Latvijas čempionāts stafetē ir vienīgā reize gadā, kad var salīdzināt klubu elites līmeni – citās Latvijas kausa stafetēs parasti startē otrie vai trešie sastāvi, vai arī klubi nemaz netiek pārstāvēti. Lai arī reti kuram klubam ir kaut kāda elites attīstības programma un vēl retāk kāda komanda gatavojas tieši Latvijas čempionātam stafetē, tomēr kaut kāds azarts šajās sacensībās ir – varbūt tāpēc, ka šī ir iespēja pie atzinības un medaļām tikt tiem, kam tas nespīd individuāli?

Šogad vīriešu elitē bija izcili aizraujošas sacensībās, tādēļ ir vērts uz tām atskatīties un censties saprast, kas izšķīra rezultātu.

PIRMS STARTA

Pēdējos gados līdzvērtīgu stafešu komandu skaits šajās sacensības pieaug. Un šogad jau bija pavisam grūti prognozēt labāko trijnieku. It kā par pārliecinošiem favorītiem varēja uzskatīt OK Saldus komandu, kam bija uzdevums aizstāvēt titulu. Par draudīgākajiem pretendentiem – OK Azimuts – Sm BJSS, kuri ar katru gadu paliek arvien spēcīgāki. Bet par trešo vietu uz goda pjedestāla varēja sapņot ļoti daudzas komandas – OK Kāpa, Ozons, IK Auseklis, OK Alūksne-Ape, OK/SC Ogre, Mežmalas/Madona, Meridiāns-CPSS-Pārgauja. Lielākajām komandām bija viens vājāks vai arī viens ļoti spēcīgs komandas biedrs, kas prognozes padarīja neiespējamas.

PIRMAIS ETAPS

Pirmajā etapā stafeti uzvarēt nevar – to var tikai zaudēt. Šī senā orientieristu atziņa apstiprinājās arī šoreiz, kad ievadā nevienam neizdevās iegūt izšķirošu pārsvaru pār konkurentiem.

Pirmā etapa karalis.

Artjoms Rekuņenko bija acīmredzami fiziski pārāks par konkurentiem, bet daudzās kļūdas neļāva iegūt būtisku pārsvaru – tomēr piekto reizi pēdējo septiņu gadu laikā tieši viņš atkal pirmais nodeva stafeti otrajam etapam. Vēl pirmajā etapā starp līderiem izdzīvoja arī Valters Reneslācis (OK/SC Ogre), Anatolijs Tarasovs (Būdaskalns), Atis Rešķis (OK Saldus) un Mārtiņš Skujenieks (Ozons 2) bet par lielāko ieguvēju šajā grupā laikam var uzskatīt Matīsu Slikšjāni (OK Azimuts – Sm BJSS), kuram tika abi izteikti neizdevīgākie farsta varianti, bet viņš abas reizes spēja noķert līderus un gūt priekšrocības saviem komandas biedriem. Līderu piecinieks finišēja 48 sekunžu ietvarā, bet būtiskāk bija – kuras komandas ir zaudējušas laiku?

Andris Cāns (Meridiāns-CPSS-Pārgauja) pēdējā distances daļā vairs neizturēja līderu ātrumu un atkāpās uz 7.vietu, 1:20 aiz grupas.

Mikus Žagata (OK Alūksne-Ape) tika pie minūti garāka farsta varianta pirmajā kontrolpunktā un atstarpi pret līderiem nespēja likvidēt, turklāt vēl pieļāva 1:30 kļūdu uz 4.kp. Taču, turpinot ar tikai nelielām kļūdām, stafetes maiņā 8.vieta, 3:50 aiz grupas.

Tomēr trīs komandas jau pirmajā etapā zaudēja pārāk daudz, lai sacensību turpinājumā iesaistītos cīņā par medaļām:

Guntis Māliņš (OK Kāpa) 9.vieta, 4:50 aiz grupas.

Pauls Platais (Ozons) 12.vieta, 6:20 aiz grupas.

Andris Gailis (IK Auseklis) 14.vieta, 8:50 aiz grupas.

OTRAIS ETAPS

Smiltenes komandas taktiskais risinājums savu spēcīgāko skrējēju likt otrajā etapā ļāva Artūram Pauliņam izvirzīt komandu pārliecinošā vadībā, iekrājot trīs minūšu rezervi pār tuvākajiem sekotājiem. Pauliņa veiktais etaps bija iespaidīgs – perfekti izmantoja īsākos farsta variantus, aizbēga no sekotājiem un uzvarēja etapu ar vairāk kā divu minūšu pārsvaru. Šobrīd atliek vienīgi minēt, kā būtu izvērtusies stafete, ja teicamā formā esošais Pauliņš skrietu izšķirošo pēdējo posmu.

Edgars Ustinovs (Ogre OK/SC) bija vienīgais, kurš spēja otrā etapa pirmo pusi turēt līdzi Pauliņam, taču pazaudēja šo kompāniju ar garāku farstu un kļūdu pie 6.kp.

Kļūda ceturtajā kp pirms beigām gandrīz ļāva Kristapam Jaudzemam (OK Saldus) panākt Ustinovu, taču Jaudzems kļūdījās arī pats. Interesanti, ka Ustinovs bija arī vienīgais, kurš (apzināti vai neapzināti) škērsoja žogu pa taisno ceļā uz priekšpēdējo kontrolpunktu.

Kristaps Jaudzems, kura stabilitāte bija būtiska sastāvdaļa pirms gada izcīnītajā čempionu titulā, šoreiz sev neraksturīgi pieļāva virkni lielu kļūdu distances beigu daļā, kas neļāva ne tikai pietuvoties Pauliņam, bet arī liedza iespēju apsteigt Ogres komandu.

Līdz ar to pēc otrā etapa OK Saldus bija trešie, 1:37 aiz otrās vietas, bet, kas vēl svarīgāk, tikai 2:33 priekšā OK Alūksne-Ape komandai, kurai otro etapu skrēja Jānis Kūms.

Jānis Kūms savu etapu veica patiešām atzīstami, paceļot komandu no 8. uz 4.vietu un dodot, kā tajā brīdī likās, vismaz teorētiskas iespējas Edgaram Bertukam pēdējā etapā sasniegt medaļu pozīcijas.

Lai arī Meridiāns-CPSS-Pārgauja stafetes maiņā bija 5.vietā un tikai 15 sekundes aiz OK Alūksne-Ape, cerības uz medaļu bija nelielas, jo Aināram Drozdam priekšā bija startējuši tādi spēcīgi orientieristi kā Ilgvars Caune, Andris Kivlenieks, Rūdolfs Zērnis, Edgars Bertuks…

No līderu grupas pilnībā izkrita pirmā etapa līderi Mežamalas/Madona – Klāvs Stiprais kļūdījās ļoti daudz.

TREŠAIS ETAPS

Izšķirošais etaps izvērtās par īstu izrādi un drāmu sekotājiem.

Līdz pat 7.kontrolpunktam notikumu attīstība likās ļoti loģiska. Ilgvars Caune (OK Azimuts – Sm BJSS) izmantoja īsākus farstus un pat palielināja pārsvaru pār konkurentiem līdz pat vairāk kā piecām minūtēm.

Ar īsāku farstu un akurātāku orientēšanos Rūdolfam Zērnim (OK Saldus) bija izdevies noķert priekšā startējušo Andri Kivlenieku (OK/SC Ogre), bet Edgars Bertuks iepalika tikai nedaudz vairāk kā minūti, lai gan bija startējis 2:33 aiz Zērņa.

Taču pirmais pavērsiens notika farsta kontrolpunktā tieši pirms skatītāju etapa, kad Rūdolfs Zērnis  izvēlējās nesekot Andrim Kivleniekam, no kalna noskrēja nepareizā virzienā un pieļāva lielu kļūdu, kas izmaksāja divas ar pusi minūtes – tajā brīdī garām paskrēja Edgars Bertuks.

Tomēr stafešu kulminācija bija pedējā etapa 10. etaps, kurā vairāk vai mazāk kļūdījās visi līderi.

Protams, vissāpīgākā kļūda sanāca tobrīd tik ļoti drošajā līdera pozīcijā esošajam Caunem, kurš sarežģīto kontrolpunktu uzreiz pēc skatītāju kontrolpunkta spēja atrast tikai ar trešo piegājienu.

Lai arī Edgars Bertuks arī nebija perfekts šajā etapā, tomēr viņam gandrīz jau izdevās noķert vēl tikai 19 gadus veco junioru. Iespēja izvirzīties vadībā bija arī Kivleniekam, bet arī viņam šis etaps bija pārāk ciets rieksts – nācās palaist garām Bertuku un atkāpties uz trešo vietu.

Iespējams, Caunem tā arī nebūtu izdevies nosargāt nelielo pārsvaru pār lidojošo Bertuku, bet visām cerībām punktu pielika kļūda uz 12.kp, kur Bertuks beidzot noķēra konkurentu un pēc tam atstāja viņu pēdējā nogāzē.

Līdz ar to pārsteidzošs čempiona tituls OK Alūksne-Ape – kas nebija tikuši pie medaļām pēdējo četru gadu laikā. Lai arī Mikus Žagata un Jānis Kūms pirmajos divos etapos izdarīja pat vairāk, nekā no viņiem varēja sagaidīt, tostarp likvidējot abus par minūti garākos farsta variantus, tieši Edgara Bertuka nevainojamais sniegums pēdējā etapā atnesa šo titulu. Par Bertuka nenormālo ātrumu liecina tas, ka distances otrajā pusē pēc skatītāju kontrolpunkta (bez farstiem) – viņš ir bijis par 1:33 ātrāks nekā tuvākais sekotājs Pauliņš.

M.Skujenieka kalkulācija

Tātad, Bertuks distances beigās ir bijis vismaz 13% ātrāks par visiem. Un tas vēl skrienot finišā ar karogu. Viņš ir atgriezies.

Sudraba medaļa – OK Azimuts – Sm BJSS. Lai arī varētu likties, ka šoreiz zelts tika zaudēts, manuprāt, sudraba medaļa tika jaunai komandai ir uzskatāma par panākumu. Redzēsim, vai komandas gars saglabāsies arī, lai beidzot tiktu pie čempionu titula turpmākajos gados – potenciāls noteikti ir!

Bronza, arī samērā negaidīti, OK/SC Ogre komandai. Par šīs komandas teicamo junioru sniegumu liecina tas, ka sliktākais etapa laiks ir kluba līderim – Andrim Kivleniekam. Interesanti, ka OK Ogre par stafetes čempioniem pēdējo reizi kļuva 2004.gadā, kad otro etapu Ogres komandā skrēja… Edgars Bertuks.

Rezultāti

GPS sekošana
Rakstā izmantoti Jāņa Līgata foto