VIDĒJĀ DISTANCE
Mērķis ir sasniegts - Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnīju bronzas medaļu. Lai arī šķiet, ka šis nav labāks rezultāts par 2012.gadā izcīnīto bronzu Daugavpilī vai 2015.gadā pārsteidzošo sudrabu Amatciemā, tomēr jāņem vērā Latvijas elites sportistu vidējā līmeņa pieaugums - tagad ir ļoti spēcīga konkurence.
Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad vidējās distances un stafetes kombinācija allaž bija centrālais rudens sezonas notikums, šogad tas bija tikai viens no mērķiem un, iespējams, ne pats svarīgākais. Tomēr biju koncentrējies uz vidējo distanci. Šogad ar Latvijas izlases sportistiem ir sanācis sacensties maz - principā vienīgi LČ garajā distancē, LČ sprintā un Kāpā. Tāpēc ar nepacietību gaidīju iespēju samēroties spēkiem, turklāt PČ apvidū Turaidā, kam izlases sportisti bija pielāgojušies gadiem.
 |
| Foto: Jānis Līgats |
Pirms vidējās distances, par spīti lidojošu sajūtu trūkumam, izdevās noskaņoties uz orientēšanos, nevis skriešanu vai konkurentiem, kā tas bija pirms nedēļas Klubu stafetēs.
Sākums bija tāds, kādu es to gaidīju: līdzens, neizteikts, nervozs. Uzmanīga darbība ar kompasu un pārāk liela nesteigšanās un varbūt arī nedaudz veiksmes pie 4.kp ļāva man būt 2.vietā, bet jau 23 sekundes aiz Edgara Bertuka.
 |
| Pirmais kontrolpunkts - paveicās. |
Diemžēl uz 5.kp neveltīju pietiekami daudz laika ceļa izvēlei un pieņēmu kļūdainu lēmumu uz kp doties pa nepareizo upes krastu, kur bija gan vairāk kāpuma, gan vairāk sakritušu koku. Turklāt vēl netrāpīju pareizajā augstumā kp rajonā un zaudēju daudz: 35''-40''.
 |
| Tas tā neizskatās, bet šī ir distances lielākā kļūda. |
Distances turpinājums bija labs. Sākās kalnainā daļa gravās, kam tehniski biju gatavojies un orientēšanās problēmas nesagādāja. 12.kp biju trešajā vietā, 1:30 aiz līdera EB, bet tikai 15 sekundes aiz Artūra Pauliņa. Pie 12.kp mani pārsteidza Uldis Upītis, kuru noķēru par četrām minūtēm. Bet viņš laikam jau bija demoralizēts un pat īsti necentās sekot. pie 13.kp izdevās noķert pagājušā gada trešās vietas ieguvēju Artjomu Rekuņenko.
 |
| Tā tas ir jādara. |
Brīdī, kad noķēru AR, sacensības iegūla citā gultnē. Tā arī nevienu soli Artjomam priekšā netiku. Tehniskā ziņā izsekot problēmu nebija, bet fiziski jutu, ka Artjoms ir krietni spēcīgāks, it īpaši kalnainajā distances beigu daļā un man bija jāsaņem visi spēki, lai tikai sekotu.
 |
| #almostkilledbyArtjoms Foto: Jānis Līgats |
No 13.kp līdz finišam Pauliņam zaudēju 40 sekundes, Bertukam - 53 sekundes, bet ar manu tuvāko sekotāju mūžīgi jauno Jāni Krūmiņu mums šajā distances nogrieznī identisks laiks.
 |
| Uz 18.kp zemāk bija ātrāk un uz 19.kp varēja ieekonomēt kādas 15 sekundes, kāpjot pāri žogam pa taisno. |
Tā kā biju pēdējais startētājs, tad finišā uzreiz bija skaidrs, ka bronza ir mana un tas laikam nebija ļoti liels pārsteigums. Teorētiski, jā, es uzvarēju tos, kurus jāuzvar un zaudēju tiem, kuriem jāzaudē. Lai nu kā, esmu ļoti apmierināts ar sasniegto, it īpaši tāpēc, ka tehniskā ziņā distanci veicu ļoti labi - kļūdās ap 70 sekundēm, kas šādā apvidū ir ļoti maz. Lai pārspētu Pauliņu vai Bertuku - viņiem būtu jākļūdās vairāk.
 |
| Protams, ideja ir kļūt labākam par visiem, bet pagaidām esmu apmierināts arī ar šādu ainu. Foto: Jānis Līgats |
STAFETE
Latvijas čempionāts stafetēs vienmēr ir ļoti interesantas - iespējams pat pašas interesantākās - sacensības valstī, bet šogad komandu sastāvi bija ar tik daudz dažāda līmeņu sportistiem, ka tas visu padarīja ļoti neprognozējamu.
Arī mūsu sastāvs bija savdabīgs. Pirmajam etapam kluba iekšējā konkurencē vēlreiz kvalificējās Pauls Platais, es pēc vidējās distances slodzes biju laimīgs par otro etapu, bet trešajā etapā cerības likām uz svaigu Dāvi Dišleru, kurš bija izlaidis vidējo distanci.
Diemžēl jau pirmajā etapā pazuda mūsu izredzes uz medaļu, jo PP bija grūtības likvidēt pirmajā farsta punktā gūto handikapu un risks atvinnēt neatmaksājās - sekoja kļūdas un es distancē devos 12.vietā, 7:11 aiz līdera. Bez pārdzīvojumiem - kļūdas gadās visiem un septiņas minūtes ir daudz, bet nekas nereāls.
Tomēr vēlme ātri visu atgūt man traucēja. Uz pirmo kontrolpunktu nelasīju karti pietiekami un trajektorija meža nebija gana taisna. Bet uz otro kontrolpunktu nepietiekami lasīju karti un nonācu paralēlā situācijā, skrienot pa iedomātu taku. Kad izskrēju uz lielā ceļa, biju pazaudējis domu pavedienu un pat nebiju drošs, ka esmu uz tā ceļa. Kļūdu izlaboju, bet 45'' pazaudētas principā uz neko.
 |
| Tā nevajag. |
Pēc tam saņēmos un distance arī šķita vienkārša - vietām pat jāskrien tieši turpat, kur iepriekšējā dienā. Skatītāju kontrolpunktā īsti nezināju, kurā vietā esmu - biju apsteidzis pāris konkurentus, bet cerēju, ka nemanot esmu ticis garām vēl kādam.
 |
| Foto: Jānis Līgats |
Izdzirdēju, ka esmu 8.vietā. Stafetes svarīgāko kontrolpunktu - 10. - paņēmu bez nekādām problēmām un pie 11.kp apsteidzu nākamo upuri.
 |
| Droši uz 10.kp, kas bija šīs stafetes atslēga. |
 |
| Grūti! |
 |
Fake it until you make it. Foto: Ojārs Millers |
Stafeti DD nodevu 7.vietā, 9:00 aiz līdera, 4:23 aiz medaļas pozīcijas un 1:49 aiz Alūksnes, kas beigās uzvarēja. Savu darbu izdarīju. Gan tehniski, gan fiziski šodien kaut kas nedaudz pietrūka, bet kopumā vēl viens ļoti solīds skrējiens - Pauliņam etapā zaudēju 2:13. DD bija ātrs, bet neprecīzs, taču izdevās pacelties līdz 5.vietai, kas atbilda mūsu starta numuram. 7:12 līdz čempionu titulam, 4:34 līdz medaļai.
Vēl viens rudens čempionāts ir garām un nav pamata kaunēties. Pie sienas ir medaļa un pārliecība par saviem spēkiem ir paaugusies. Sasniedzot mazos mērķus, turpinu tuvoties saviem lielajiem mērķiem.
Paldies LOF, O!Latvija un vietējiem orientieristiem par sacensību organizēšanu. Paldies kartogrāfiem - bija bauda skriet tik izcilā kartē!
Rudens sezona ir tikai sākusies, vēl priekšā divi lieli notikumi, no kuriem pirmais ir Somijas čempionāts stafetē nākamnedēļ Rovaniemi.
2 komentāri:
biju pilnīgi pārliecināta, ka Ozona šiltīte pirmajā foto ir savāds fotošops līdz nepalielināju bildi pa visu ekrānu
Nē, te viss ir pa īstam.
Ierakstīt komentāru