Uz ziemeļiem aiz polārā loka

Uz ziemeļiem no polārā loka jau bija iestājies rudens un sezona tuvojās beigām. Aiz mašīnas loga otrā pusē redzamā mežu ainava jau bija pieņēmusi pazemīgi košus toņus un starp koku galotnēm cēlās migla. Es atrados pasažiera vietā automašīnā, kuru vadīja soms, kuru pirms pāris mēnešiem vēl nemaz nepazinu, bet nu jau kļuvis par vienu no labākajiem draugiem. Lai saprastos, mums tobrīd nevajadzēja sarunāties. Daudz enerģijas un emociju bija atstātas iepriekšējās dienas sacensībās. Noskaņojumu vēl izteiktāku padarīja Сектор газа vokāls. Momenta savdabīgums burtiski lūdzās komentāru: “Vai tev nešķiet dīvaini, braukt ar somu kaut kur tālu ziemeļos un klausīties krievu mūziku?” “Ja man pirms gada kāds būtu pateicis, ka es piektdien režisēšu īsfilmu par rallijkrosa zvaigzni, sestdien izcīnīšu ceturto vietu Somijas čempionāta stafetē, bet svētdien aiz polārā loka klausīšos Сектор газа… [pauze] es teiktu, jā, okei… [pauze] Šobrīd dzīve ir diezgan laba.”

Šim sporta veidam ir daudz brīnišķīgu īpašību, kas, manā skatījumā, to padara par labāko pasaulē. Vien no tām ir iespēja nonākt daudzās neparastās vietās. Šoreiz tie bija Somijas ziemeļi – Ziemassvētku vecīša mājvieta – un vēl tālāk. Somijas čempionāts stafetē – vēl viens no sezonas galvenajiem startiem. Komanda bija tik spēcīga, ka neviens to tā skaļi neteica, bet reāls mērķis bija izcīnīt medaļu. Somijas čempionāts mēdza būt spēcīgākais nacionālais čempionāts pasaulē un šāds mērķis ir ļoti augsts – pēdējo trīspadsmit gadu laikā vai varbūt arī nekad latvieši Somijas čempionātā nebija piedalījušies medaļu kalvē.

Stafetei četri etapi – kādreiz tie visi bija virs stundas, bet tagad tā vairs nav. Pirmais un pēdējais ir ap 9km un 50min, otrais un trešais īsāki. Manā pārziņā – otrais, pats īsākais etaps.

Gatavojoties startam, biju diezgan satraucies, jo šāda atbildība ir reti – apzinājos, ka droši vien esmu komandas vājākais posms (tāda situācija pēdējā laikā bieži nav jāpiedzīvo) un cerēju, ka nepievilšu komandas biedrus. Galu galā, klubs ir investējis manī, apmaksājis ceļu turp un atpakaļ, dzīvošanu un dalību. Satraukums vēl nedaudz pieauga, kad sapratu, ka Topias Ahola, manas komandas pirmais etaps, stabili turas starp līderiem. Taču brīdī, kad ieraudzīju, ka viņš kā pirmais tuvojas finiša līnijai, satraukums pazuda – startēt pirmajam tāda līmeņa sacensībās ir unikāla pieredze.

Karte ar manu ceļu

GPS sekošana.

Rezultāti.

Man bija sevi jāpiebremzē garajā etapā, ar kuru sākās distance, lai aiz aizrautības neiztērētu visus spēkus uzreiz. Tiesa, šis nolūks pajuka brīdī, kad pamanīju Kalevan Rasti skrējēju tuvojamies no labās puses un likās, ka ir jāseko.

Diezgan nopietni farsti - un visi vienlīdzīgi!

Tomēr jāatzīst, ka viņš vismaz tobrīd bija stipri ātrāks un jau neilgi pēc pirmā kp bija pazudis no redzes loka. Mani noķēra Hiidenkiertäjät komandas skrējējs, kurš pavilka pa labi etapā uz otro kp un ar to zaudēju aptuveni 20 sekundes, kas liedza pirmajam kopīgajam kontrolpunktam tuvoties kopā ar sešu cilvēku līderu grupu. Tad nu palikām principā divatā. Līderu grupu atklātajā purvā manīju priekšā un sapratu, ka arī sekotāji necik tālu aizmugurē nevar būt.

Cerēju saprast kaut ko akmeņu laukā pirms kp, bet tas neizdvās. Pēc tam neprecīza izeja no kp, sekojot.

Ceturtajam kp, kas kartē izskatās vienkāršs, bet sagādāja grūtības virknei spēcīgu somu orientieristu, tuvojos tikai ar sajūtu, ka tam tur vajadzētu būt un atkal izpalīdzīgs izrādījās Hiidenkiertäjät orientierists. Par sekošanu viņam gan samaksāju nākamajā etapā, kad aizvirzījos no ideālās trajektorijas, sekojot mugurai, kas virzījās uz citu farsta kp nekā man vajadzīgs un zaudēju vēl ap 20 sekundēm. Etapos 5-6-7 biju ļoti piesardzīgs un paņēmu tos bez problēmām.

Sarežģītākā distances daļa.

Piesardzīgā tempa izvēle gan ļāva tuvākajam sekotājam Dmitrijam Cvetkovam krietni vien man pietuvoties. Distances pēdējos etapos orientēšanos daudz nekontrolēju un nebija arī daudz, ko kontrolēt – bija jāskrien. Palaidu garām Ikaalisten Nouseva-Voima otrās komandas pārstāvi, bet noturēju pazīstamo krievu orientieristu aiz sevis, stafetes maiņā ierodoties otrajā grupā - devītajā vietā, 1:52 aiz līdera un 1:27 aiz līderu grupas. Distanci ar deviņiem kontrolpunktiem nebiju skrējis kopš V12 grupas, bet plānojumam varu veltīt uzslavas, it īpaši par ļoti vienlīdzīgajiem farsta variantiem. Mums ir, ko pamācīties! Mans etaps bija kā distances esence - farsta etapi, kurus savieno gari etapi.

Kārtējais grūtais finišs.

 Pēc finiša vispirms nezināju īsti, ko domāt – nebiju pieļāvis kļūdas kontrolpunkta rajonā un fiziskā forma bija lieliska – vēl labāka, nekā pirms nedēļas Latvijas čempionātā. Tomēr nebiju spējis palikt līderu grupā un man tikai 15. etapa laiks, 2:14 aiz labākā.

Olli-Markus Taivainen jau nākamajā etapā likvidēja handikapu un nodeva stafeti otrajā vietā, pāris sekundes aiz pirmā. Tajā brīdī sajutos labi par paveikto – biju devis pietiekami labu starta pozīciju, lai mēs varētu cīnīties par mērķi – medaļām.

Pēdējais etaps sākās ar mana komandas biedra Joonas Ahola kļūdu, kas lika atkāpties online rezultātu sarakstā un garā palaist arī Olavu Lundanesu un Edgaru Bertuku. Turpinājumā iespēja tikt pie atlikušās brīvās medaļas likās reāli, tomēr Olli Ojanaho bija neuzvarams – mums nervozā finišā izcīnīta ceturtā vieta, 15 sekundes aiz bronzas, bet priekšā tādām profesionālām komandām kā Tamperen Pyrinto, Koovee, Kalevan Rasti…

Nosaluši, bet apmierināti.

Noskaņojums, par spīti ziemeļnieciski skarbajiem laika apstākļiem, gaidot apbalvošanas ceremoniju (apbalvoja top10), bija labs. Kluba labākais rezultāts sasniegts, komandas izpildījums gandrīz ideāls. Un šis ir tikai pirmais gads, kad klubs mērķē uz augstām vietām – 21.vieta Jukolā un tagad arī 4.vieta Somijas čempionātā – labs sākums!