Pēc pagājušās sezonas fiasko Eiropas čempionātā, biju sapratis un nolēmis, ka sprints augstākajā līmenī - tas nav man. Tomēr šīs sezonas pavērsieni noveda pie tā, ka beidzot izpildīju savu 10 gadus senu mērķi - startēt Pasaules čempionātā - un tas notika tieši sprinta distancēs. Paradoksāli, bet, lai arī piepildījās tik šķietami nozīmīgs sapnis, tas galu galā nemaz tik daudz nenozīmēja. Tā jau dažreiz mēdz gadīties.
Pēc ziemas, kas tika pavadīta iejūtoties jaunajā darba vietā un trenējoties vienīgi Latvijā, sezonas sākums Kurzemes pavasarī tika gaidīts un negribējās laist garām iespēju skriet visu, ko piedāvāja - arī sprintu Liepājā (karte). Tajā parādītais sniegums un rezultāts lika saprast, ka, lai arī sprints ir foršs, īpaši lielām ambīcijām man šajā sporta veidā vairs nevajadzētu būt.
Tomēr pavērās negaidīta iespēja. Iepriekšējos gados sakrātais sprinta Pasaules rangs deva iespēju Latvijas izlases sastāvā startēt Pasaules kausā Zviedrijā, kas pats par sevi nebūtu ļoti interesanti, bet tā bija vēl viena iespēja - radās ļoti reāls variants iekļūt sastāvā uz Pasaules čempionātu. Un tā kā tas lielākā vai mazākā mērā ir bijis mans mērķis vismaz pēdējos desmit gadus, likās neloģiski, pat necienīgi pret šajā laikā padarīto, tādu iespēju laist garām.
Pasaules kauss Zviedrijā
Nu, šausmas. Objektīvi atskatoties, diezgan briesmīga sprinta orientēšanās un fiziskā gatavība, lai startētu augstākā līmeņa sacensībās. Arī teorētiskā sagatavotība izpalika. Ne jau tāpēc, ka nebūtu laika vai es to nemācētu darīt. Tā vienkārši nebija prioritāte.
Individuālajā sprintā biju lēns un pieļāvu kļūdas. 91. vieta (kartes 1.daļa 2.daļa). Tieši šī distance bija atlase uz WOC un bija jāiekļūst starp 3 labākajiem LV sprinteriem. Man līdz tam pietrūka 9 sekundes. Skumji, protams, bet īpaši nepārdzīvoju, jo sapratu, ka, ja pat nevaru būt starp trim labākajiem Latvijā, tad ko vispār darīt pasaulē?
Knock-out sprinta kvalifikācijā biju lēns un pieļāvu kļūdas. 85. vieta un nepārvarēju kvalifikāciju (karte). Sarežģītā distance īpaši izgaismoja to, ka sprinta tehnika ir absolūti atrofējusies un vispār nav pēdējā laikā trenēta.
Sprinta stafetē biju lēns un pieļāvu kļūdas (kartes 1.daļa 2.daļa). Otrās komandas sastāvā distancē skrēju vientulībā un nevienu neapdzinu. Komanda diskvalificēta.
Pasaules kauss apstiprināja to, ko zināju jau pirms tam - brīnumi nenotiek, var dabūt tikai to, kas tiek nopelnīts. Dažreiz to var nedabūt, bet sportā tikai ļoti retos gadījumos var dabūt to, kas nav nopelnīts. Rūdolfs atteicās startēt Pasaules čempionātā un, tā kā es sarakstā biju pirmais aiz strīpas, tad galu galā nopelnīju startu WOC.
Latvijas čempionāts Rēzeknē
Kā pārbaude sacensību režīmā ļoti labi noderēja sprinta nedēļas nogale Rēzeknē. Pēc Pasaules kausa, kurā mūsu komanda vispār bija statistu lomā, jokojām, ka kādam jau vienmēr jābūt pēdējam, lai citi varētu būt pirmie, bet nākamnedēļ atkal būsim zvaigznes, saņemsim medaļas, cīnīsimies par sekundēm, sniegsim intervijas, skaļruņos atskanēs mūsu vārdi, un tikai mēs paši zināsim, ka patiesībā līmenis ir zems :D
Individuālajā sprintā distance bija patīkama (karte). Ne pārāk smaga, ne pārāk sarežģīta, arī ne pārāk trula. Protams, interesantākā daļa bija ap Zeimuļa ēku, bet šim iepriekšējā vakarā biju sagatavojies un tiku cauri ar nelielu laika zaudējumu, cenšoties saprast, kur tieši ir novietots distances sarežģītākais kontrolpunkts (14.). Citiem gāja grūtāk.
Stafetē Ozonam bija draudzīgs, bet ne pats spēcīgākais sastāvs. Komandā ar Mārtiņu Līsmani un Lauru Puķīti finišējām sestajā vietā šajā ļoti vienkāršajā un ātrajā stafetē (karte). Man bija pirmais etaps un turpat vien grupā ar citiem arī finišēju.
Pasaules čempionāts Dānijā
Man šajās sacensībās bija paredzēts starts divās individuālajās distancēs - sprintā un knock-out sprintā. Protams, PK parādītie rezultāti, kā arī treniņos (ne)ieguldītais specifiskais darbs nelika īpaši optimistiski raudzīties uz manām izredzēm pārvarētu kvalifikācijas robežas, bet tomēr cerība bija - WOC konkurence ir mazāka nekā PK un distances bija sagaidāmas pietiekami sarežģītas, lai palielinātos nejaušības iespējamība.
Knock-out sprinta kvalifikācijā (karte) visu daiļrunīgi parāda splitlaiki pret kvalifikācijai nepieciešamo 12. vietu:
+10'' tehniskajā pirmajā distances daļā līdz garajam etapam
+25'' garajā etapā
+15'' ātrajās un vienkāršajās distances beigās
Tehniski tīri labi, izņemot slikti izvēlētu un izpildītu garo etapu. Fiziski par lēnu, lai gan jutos pat samērā labi. 26. vieta kvalifikācijas grupā, +0:50 pietrūka līdz kvalifikācijai. Bez iespējām.
Rezultātā 24.vieta kvalifikācijas grupā, +0:56 līdz finālam. Kartes 1.daļa 2.daļa. Divi slikti ceļu varianti un divas kļūdas kp rajonā, bet nekas pārāk briesmīgs, kopā kļūdās ap 30''. Bez izredzēm.
Sprints ir miris
Pēc WOC gan kļuva pilnīgi skaidrs, ka secinājumi gada laikā nav mainījušies, var pārlasīt pēc EOC uzrakstītos secinājumus, tie savu aktualitāti nav zaudējuši:
"Tas nav nekas jauns, ka ir jāskrien ātri, lai būtu panākumi sprinta distancēs. Tomēr, esot tur uz vietas, "ātri" ieguva konkrētas aprises. Šobrīd šķiet, ka, lai iekļūtu K-O 1/4 finālā, normatīvs ir aptuveni 8:45 3000m un 15:00 5000m vīriešiem. Nerunājot par orientieristiem, cik vispār Latvijā ir skrējēju, kas var to noskriet? 2019. un 2020. gadā katrā tādi bija 5. Un tāds līmenis ir jāpanāk, tajā pašā laikā spējot orientēties teju nevainojami. Un atgādinu, tas ir tikai, lai iekļūtu 1/4 finālā, jeb starp 36 labākajiem.
Šobrīd man šķiet, ka sprintam un mežam reizē sagatavoties nav iespējams, ja vien neesi ļoti īpašs sportists. Sprintam jātrenējas kā vieglatlētam, mežam - kā orientieristam. Līdz ar to katram, kas vēlas panākumus šajā sportā, jāuzdod jāutājums sev - kas īsti vēlies būt? Un šķiet, ka pēc šī čempionāta es pats sev šo jautājumu esmu uzdevis un atbildējis."
Pievienot var tikai to, ka šis pēdējais teikums tagad ir rakstāms treknrakstā un pasvītrojams - lielo čempionātu sprints prasa īpašu gatavošanos, ko es neesmu gatavs un arī nevēlos veikt. Tas attiecas ne tikai uz fizisko gatavošanos, kas būtu jāpakārto sprintam, bet arī tehnisko (jāceļo uz vairākām sprinta nometnēm) un teorētisko - neklātienē jāuzzīmē ļoti augstas kvalitātes sacensību apvidus karte, jāvelta desmitiem stundu apvidus izpētei.
Tas viss, ko esmu līdz šim uzrakstījs, var izklausīties ļoti depresīvi un pēc nebeidzamas žēlošanās, attaisnošanās par sliktiem rezultātiem, bet tas nav mans nolūks. Sprinta orientēšanās ir ļoti interesants, ātrs, dinamisks, bet arī īpaši prasīgs sporta veids. Tas man patīk un es gribētu būt labāks, bet vienkārši negribu to pietiekami, lai startētu augstākajā līmenī atbilstoši saviem standartiem. Ir interesanti saprast, ka dažreiz lielie mērķi ir jāpalaiž vaļā, jo tie vairs nav tas, kas tie bija sākotnēji. Šajā gadījumā dalība WOC bija mans lielais mērķis tik ilgi, ka laika gaitā es pats mainījos tik ļoti, ka tas man vairs nenozīmēja to pašu, ko sākumā. Tagad pats statuss "WOC dalībnieks" man vairs nav tik būtisks, salīdzinājumā ar to, kā es reāli esmu sacensībām sagatavojies un uz ko tajās gatavs. Vēlos, lai sasniegtais mērķis atspoguļo sagatavošanās procesu, kaut kādu būtisku personīgu laika un enerģijas ieguldījumu, kas pārvēršas netveramā, bet reālā izpildījumā jaunā līmenī un sniedz pozitīvas emocijas. Uzreiz pēc čempionāta domāju, ka man nevajadzēja piedalīties, ja nebiju tam gatavs. Tagad, kad ir pagājušas vairākas nedēļas, domas ir mainījušās. Izdarītie secinājumi un lēmumi ir tādi, kuri nebūtu iespējami, ja nebūtu tur bijis. Dalība Pasaules čempionātā sniedza man zināmu piepildījumu un esmu gatavs doties tālāk. Tālāk par Pasaules čempionātu.
1 komentārs:
<3
Ierakstīt komentāru