2018.gada sezona - lirika

2018.gada sezona ir beigusies. Līdz ar gatavošanās posma startu, manā prātā jau ir sākusies nākamā – 2019.gada sezona, - kura būs gluži citāda. Bet par nākotni skaļi runāt vērts ir tikai tad, kad tā ir kļuvusi par pagātni. Tad nu par pagājušo.

Pagājušā sezona bija pirmā, kurā mani mērķi nesaistījās ar Latvijas izlasi – uzņemoties WOC plānošanas pienākumu, tas nebija savienojams ar dalību Latvijas valstsvienībā godīgas spēles noteikumu dēļ. Tādēļ galvenie mērķi bija vienmērīgs treniņu process ar domu par nākotni un sekmīgi starti dažās svarīgākajās sacensībās.

Ziema

Bāzes treniņu periods ziemā noritēja neticami labi. Īstenoju ilgtspējīgu Valtera sastādītu treniņplānu, iemācījos trenēties no rītiem un, kārtējai kvalitatīvai treniņu nedēļai krājoties pie kārtējās kvalitatīvas treniņu nedēļas, apjoms un pārliecība par sevi auga stabili un pamatīgi. Ziema bija praktiski ideāla līdz pat martam, kad ārkārtīgi saspringta darba grafika dēļ nedēļu sanāca ne tikai izlaist treniņus, bet arī miegu un, principā, dzīvi. Tam loģiski sekojošā slimība arī nenāca par labu nekam.

Aprīlis

Par laimi līdz aprīļa sākumā ieplānotajai treniņnometnei Itālijā un Šveicē izdevās atgūties. Treniņi kalnainajā un akmeņainajā apvidū bija skarbi, bet noderīgi. Divas nedēļas pēc treniņnometnes bija pienācis laiks pirmajam sezonas pārbaudījumam – Latvijas čempionātam garajā distancē.

Šīs sacensības mani pārsteidza – gan ar to, ka es reāli biju spējīgs iesaistīties cīņā par medaļām ar labākajiem Latvijas orientieristiem, gan ar to, ka trīs minūšu kļūda jau uz pirmo kontrolpunktu visas cerības izdzēsa un atstāja mani piektajā vietā. Es joprojām dažreiz domāju par to distanci un, visticamāk, domāšu par to līdz nākamajā gada Latvijas čempionātam.

Aprīļa beigās OK Klemmingen sastāvā startēju 10Milas garajā naktī un pamatīgi izgāzos, veicot vienu no diviem gada sliktākajiem skrējieniem - un uz ko gan citu es cerēju, šīm sacensībām negatavojoties?

Maijs

Maijs tika pavadīts kārtīgi gatavojoties jūnijā gaidāmajām svarīgajām sacensībām un šajā periodā aizvadītās sacensības tika vienkārši pakārtotas treniņu procesam. Starp tām bija arī starts Somijas čempionātā vidējā distancē, kur pat pēc diezgan smagas Jukolas treniņu nedēļas pārsteidzoši izdevās iekļūt finālā un tur izcīnīt 38.vietu.

Jūnijs

Un tā nu bija pienācis laiks gada svarīgākajām sacensībām. Fiziskā, tehniskā un mentālā sagatavotība bija teicamā līmenī un izdevās sasniegt ļoti labus rezultātus, kas pārsniedza cerības.

Pirmo reizi medaļa LČ sprintā – 3.vieta.

21.vieta (33.vieta etapā) Jukolā

3.vieta Kāpā solīdā kompānijā

Sekmes šajās svarīgajās sacensībās bija loģiskas sekas ļoti labam ziemas treniņu periodam un kvalitatīvam, speciāli šīm sacensībām veltītam maijam.

Jūlijs & Augusts

Vasarā biju motivēts tikpat labi sagatavoties rudens sezonai un satrenētais apjoms neatpalika no ziemas mēnešos pieredzētā. Laikam jau pārspīlēju ar improvizētu intensitāti, tostarp aizvadot diezgan psihopātisku treniņu/sacensību nedēļu Francijā, piedaloties OO Cup daudzdienās un vēl papildu vācot apjomu, jo jau augusta vidū par sevi lika manīt Ahilleja cīpslas iekaisums, kas apgrūtināja trenēšanos. Augustā pieredzētais Pasaules čempionāts Latvijā bija kārtīgs iedvesmas avots, lai turpinātu tiekties pēc augstiem mērķiem un arī – pēc zemākiem.

Septembris

Rudens sezonas svarīgākie starti bija klāt. Uzvara Klubu stafešu pirmajā etapā deva pārliecību par ātrumu, bet radīja daudz jautājumu par orientēšanās tehniku.

Taču, kad pienāca īstais brīdis, viss izdevās - Latvijas čempionātā vidējā distancē Turaidā izcīnīju patīkamu bronzas medaļu – gadiem ilgi strādājot pie savām vājajām pusēm, parādīju, ka varu sasniegt labu rezultātu arī kalnainā un zaļā apvidū.

Nedēļu pēc tam sekoja vēl vienas svarīgas sacensības – Somijas čempionāts stafetē. Tur, ar pēdējām labās fiziskās formas paliekām, izdevās gana pieklājīgs skrējiens, lai mēs varētu cīnīties par medaļu un, galu galā, finišējām ceturtajā vietā – vēl viens rezultāts, kuram pirms gada vēl nespētu noticēt.

Oktobris

Diemžēl sezonas izskaņa izvērtās galīgi bēdīgi – cenšoties vēl pēdējo reizi kāpināt formu, Pasaules kausa posmu Čehijā, kas bija mana atgriešanās izlases neilonā, izdevās sagaidīt saslimušam un skrējiens fantastiskajā smilšakmeņu apvidū izvērtās vienkārši par mocībām. Mācība gūta – oktobrī mērķus neizvirzīt, slimam neskriet un neierasties nesagatavotam. Pēc tam sezonu uzreiz beidzu un divas nedēļas neko nedarīju.

Atskatoties uz sezonu kopumā – jāliek deviņi no desmit. 500 treniņu stundas ir vairāk, kā jebkad iepriekš. Pastāvīgi liels treniņu apjoms ļāva ziemā progresēt un sezonas laikā līmeni gandrīz izdevās noturēt. Testa krosa rezultāti to parāda visnotaļ akurāti:

• 21:36   25.novembrī / gatavošanās posma sākumā
• 20:26   13.aprīlī / sezonas sākumā
• 21:03   4.septembrī / sezonas beigās

Kas attiecas uz rezultātiem sezonas svarīgākajās sacensībās:

• LČ garā 5.vieta
• Jukola 21.vieta
• LČ vidējā 3.vieta
• SM stafete 4.vieta

No šiem vienīgi LČ garās distances rezultāts neatbilda izvirzītajam mērķim. Pārējie mērķi tika sasniegti, turklāt bija arī citi labi rezultāti – 3.vieta LČ sprintā, 3.vieta Kāpā, tiku A finālā Somijas čempionātā. Palīdzēju Ozona stafešu komandai uzvarēt Latvijas Stafešu kausa kopvērtējumā, apzinīgi piedaloties visos posmos, izņemot pašu organizētajā. Iemesla kaunēties nav. Nu, labi, ir – 10Mila un Pasaules kauss, – bet tikai divas izgāšanās gadā sportistam-amatierim var arī piedot.